Klausoties uzņēmēju diskusijas par nu jau hronisko darbaroku trūkumu un, uzklausot atskaņas jeb darbinieku viedokli, īsumā to varētu nosaukt par pretmetu cīņu, kurā uzņēmēji ir sliktie un darbinieki – labie, un otrādi – viss atkarīgs no tā, kuru pusi kurā brīdī runātājs pārstāv. Un tā vien šķiet, ka tiem abiem nekad nebūs ne izlīgt, ne saprasties…

Taču patiesībā viss nemaz nav vienkārši. Pirmkārt, abas puses viena bez otras iztikt nevar, otrkārt, kā vienai, tā otrai noteikti būtu garš saraksts ar tām īpašībām, ko tas gribētu saskatīt savā ”šķiriskajā pretmetā”.

Tā uzņēmējs noteikti gribētu redzēt uzcītīgus, izpildīgus, lojālus, pēc iespējas izglītotus un pieredzes bagātus, paklausīgus un godīgus darbiniekus, kas neīgņojas, ir pieticīgi savās prasībās pret darba vidi, neprasa nekādus algas pielikumus, ja vajag, ir gatavi strādā no ausmas līdz rietam un otrādi, turklāt būdami bezgala pateicīgi savam maizes devējam par katru, pat par viscietāko maizes kumosu. Savukārt strādājošais no uzņēmēja gaida dāsnu atalgojumu (ideālā gadījumā, lai ir tikpat daudz, kā pašam direktoram), lai ir iejūtīga un saprotoša attieksme arī tad, kad kāda kreņķa vai gluži otrādi – priecīga notikuma dēļ – līdz darbam nav sanācis aiziet vai domas par darbu līdz ar grādīgu dzēriena pārstrādes produktu pa kanalizācijas caurulēm aizpeldējušas… Jā, labi apstākļi darbā, arī dažādi bonusi – pusdienas, veselības apdrošināšana, ekskursijas, Jaungada eglītes un mazāksvarīgas ballītes – tiks uzskatīti par plusu. Un neslēpsim, joprojām ir visai daudz darbavietu, kurās darbiniekiem ir lieliska iespēja saņemt padomju laikā tik ierasto ”pievienoto vērtību” – iespēju darbu paņemt uz mājām jeb, vienkāršāk sakot, nozagt šo un to, kas sliktāk nolikts, mazāk pieskatīts un nav piesiets…

Ja sarakstītu visas abpusēji izteiktās pretenzijas, vēlmes un arī vajadzības, būtu garum garie saraksti, un tiem blakus – pašu pieredzēti un pa kaktiem salasīti piemēri… Taču tā patiesība, kā godīgi atzīt abas puses, ir kaut kur pa vidu, jo savu reizi nogrēkojis katrs… Nav izdarījis, par daudz apsolījis, par daudz iedomājies; kāds direktora vietā gribējis mammu, kāds darbiniekā gribētu redzēt teju vai vergu…  Bet tas sausais atlikums varētu būt tāds, ka abām pusēm ir tiesības un abām arī pienākumi. Par kājpameslu ar mini slodzi (jo tikai tā var atļauties oficiāli maksāt mazāk par minimālo algu) turēts darbinieks noteikti neradīs mega pievienotās vērtības un milzu labumu savam darba devējam, lai kā arī tas nebūtu sacerējies… Savukārt daudziem jo daudziem darbiniekam ir vērts sevi uzlūkot no malas, tā teikt, apdomāt paša radīto un arī pašam savu pievienoto vērtību. Protams, ja tāda vispār ir…