Droši vien taisnība būs apgalvojumam, ka pēc tā, kā saimnieks rīkojas savā īpašumā, var pateikt, kādi ir viņa patiesie nodomi. Īpašnieks savai teritorijai – namiem, laukiem un arī mežiem – ir arī pašvaldība. Tās uzdevums ir godprātīgi un, kā bieži tiek skandināts, – ilgtspējīgi apsaimniekot savus īpašumus. Un domes amatpersonas arī vairākkārt deklarējušas, ka mežu jomā apsaimniekošana notiek ļoti labi un tā ienesusi prāvus naudas līdzekļus, tiesa, ar vienu piebildi, – šī apsaimniekošana attiecas uz nocērtamajiem mežiem. Savukārt, ja kokus nocirst lielā apjomā nevar, tad, visdrīzāk, par šādu mežu domei intereses nav. Un tāds izrādījies arī Durbes parks.

Tas ir viens no īpašumiem, kas pieder Tukuma novadam un ko tā savos dokumentos definējusi par mežu, lai gan teritorijas plānojumā tas ir iezīmēts kā parks un tāds ir arī tā ikdienā lietotais nosaukums un reālais pielietojums. Iespējams, šis neskaidrais statuss – parks, mežaparks, mežs – ir ļāvis šo teritoriju izmantot, kā domes atbildīgajiem ienāk prātā, jo acīmredzot ir izdevīgi, ka nav noteikumu, nav plāna un attiecīgi nav neviena kontrolētas kārtības, kā šo teritorija, kas vienlaikus ir zaļā zona, Tukuma plaušas, atpūtas utt. vieta, apsaimniekot. Bet tieši tāpēc, ka pašvaldībai nav bijis skaidrs, ko ar šo vietu darīt, gadu desmitiem parks dažam bijis ērta malkas ieguves, komposta kaudžu veidošanas, arī – kvadriciklu trasītes – vieta. Savukārt šobrīd ir bažas, ka regulāra parka nekopšana vai, pareizāk, teritorijas neskaidrais statuss kādam ir ļoti izdevīgs brīdī, kad ir vēlme to nokopt… pavisam.

Un ko līdz neskaitāmi likumi, Ministru Kabineta noteikumi, ja tos kā sedziņu var pārvilkt no viena gultas stūra uz otru vai piesegt tieši to vietu, kuru tai brīdī visvairāk vajag, nevis rīkoties, kā īstiem saimniekiem, un saudzēt katru no šīs teritorijas stūrīšiem un kokiem kā lielāko dārgumu, labi zinot, ka paši savā mūžā neko tādu vairs neizaudzēs?

Runājot par plāniem, taisnības labad gan jāsaka, ka ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis reiz bija izstrādājusi parkam projektu un pat interesentus izvadāja pastaigā, lai parādīti labos un sliktos piemērus. Tas bija pirms deviņiem gadiem, kad viņa kā negatīvu minēja šādu parku apsaimniekošanas piemēru: ”Kopjot parku, tiek zāģēti visi iespējamie krūmi, ieskaitot ceriņus, vilkābeles, filadelfus, tad tos sakrauj kaudzē un iznāk skaists ugunskurs. Bet pašā parkā paliek tikai koki, kuri izskatās kā stabi ne tikai acu, bet arī trīs četru metru augstumā. Un reāli tā objekta, ko saucam par muižas dārzu vai muižas parku, vairs nav. Nekādā gadījumā nevajag izvākt krūmus no lielo koku apakšas, jo kokiem vajag krūmus!…”

Tikai tagad, kad izrādās, ka šī vieta ir mežs, ir grūti pateikt, pēc kāda plāna ir jāvadās un kāds kopšanas veids jāizvēlas. Un kurš būs tas atbildīgais, kas izvērtēs, ko šai vietai vajag, – ciršanu, saudzēšanu, stādīšanu? Ja reiz nav zināms, kas īsti šai vietā ir, kādi koki, kādi augi, dzīvnieki, kukaiņi?

Kad reiz, Melnezera apkārtnē, mežinieki ar putām uz lūpām gribēja nocirst mežu un stāstīja, kā forvarders nakts melnumā saglabās ievu audzes, lai veidotos skaista ainava pie ezera, bija skaidrs, ka tik rūdīti melot var tikai tāds, kas mežā un aiz katra koku redz tikai naudu, turklāt – tūlīt un tagad, ne par kādu ainavu vai visas nācijas interesēm nemaz nedomājot. (Starp citu nācija savā vairākumā lielajā aptaujā vēl šajā desmitgadē nobalsoja, ka tieši mežu uzskata par lielāko Latvija dabas, ne saimniecisko vērtību!) Vai arī pašvaldība pilsētas meža un parka vērtību redz tikai ”sakopti” plikpaurainās kailcirtēs un nozāģēto kubikmetru iegūtajā (bet skaitļos nez kādēļ neminamā) naudā?