Gaidot jauno mācību gadu, arvien biežāk dažāda līmeņa iestāžu sarunās parādās mistiskie vārdi ”skolu tīkla sakārtošana”. To, ka aiz tiem noteikti stāv kādas skolas slēgšana vai apvienošana, vai pievienošana, vai samazināšana, jau zinām. Mūsu novadā jau ir aizslēgto skolu pieredze, un labi redzam, ka brīnumi nenotiek, nekas diži labs vietā nenāk un arī pati vieta it kā zaudē elpu un dzirksti nākotnei.  Nereti aiz šādiem lēmumiem pazūd bērns vai, precīzāk, bērna vēlmes un ģimenes iespējas. Piemēram, bērns noteikti vēlas mācīties iespējami tuvāk mājām, lai nebūtu ļoti agri – stundu vai pat pusotras pirms mācību sākuma jau jābūt ceļa galā, ķerot skolēnu autobusu. Diemžēl tā nereti notiek, ja pašu ciemā vairs nav skolas un ja vecākiem nav iespēju viņu uz šo vai citu skolu izvadāt. Diemžēl tieši tādēļ šāda ciema bērnam nereti nākas atteikties no piedalīšanās interešu pulciņos, jo citādi, lūk, nepagūs uz skolas autobusu, kas ”gaidīt nevar, jo tam vēl cits maršruts jāizbrauc”… Ir gadījies dzirdēt, ka bērns tieši tāpēc nevar saņemt konkursā godīgi nopelnīto diplomu, piedalīties klases un pat skolas ārpusmācību pasākumos, jo – ”tas autobuss”… Un kas nu galā sanāk? Mazajā skolā viss bija atkarīgs no naudas, kuras vienmēr un visam pietrūka, bet lielajā – no autobusa, kam noteikts atiešanas laiks.

Par laimi, sagaidot jauno mācību gadu, Tukumā novadā visas skolas paliks savās vietās un bērni varēs doties pa ierastajām takām uz skolu, taču “skolu tīkla zobens” nekur nav pazudis. Ja bērnu skaits mazajās lauku skolās neaugs, to pastāvēšana būs apdraudēta, bet – kur dabūt bērnus?! Lestenē, piemēram, divu gadu laikā piedzimuši četri. Un tiem jau sākotnēji nolemts uz skolu braukt vismaz astoņus, ja ne vairāk kilometrus, jo šajā pagastā skolu aizslēdza jau pirms padsmit gadiem. Protams, ja šīs ģimenes vispār pagastā paliks. Jo tas ir vēl viens stāsts, kas saistīts ar skolu, – ceļš. Kamēr valsts izdomā arvien jaunus veidus, kā atrakstīties par to, kāpēc lesteniekiem nepienākas asfaltēts ceļš līdz novada centram Tukumā, vai arī, ieliekot šī ceļa pārbūvi arvien tālākās desmitgadēs, pa vienai vien ģimenes meklē mājvietas, kas tuvāk skolai, darbam, pilsētai… Un tas nozīmē, ka arī tuvākā lielākā skola ar laiku var kļūt lieka. Un tā nu skolu tīkls savelkas arvien ciešāk un ciešāk ap pilsētu. Kas paliek laukos? Dzirdēts, ka pieaug to bērnu skaits, kas paliek vecāku mājās un mācīties tālāk neaiziet vai arī, mācības iesākuši, nespēj tās pabeigt – nav naudas transportam, kopmītnēm, ēdienam… Risinājums?! Runāt nevis par skolu tīklu, bet par katru skolu un katru bērnu, un vietu, kur viņam palikt, kad ciemā skolas vairs nebūs.