Kad miers mēdz būt mānīgs

Pagājušajā nedēļā gadījās būt pavisam īpašās mācībās – reģionālo mediju žurnālisti bija spiesti pakustināt prātus varbūt arī sev ne tajā ierastākajā virzienā, apdomājot, kā būtu, ja būtu, un Latvijai draudētu okupācija. Scenārijs, diemžēl, ne no zila gaisa uzradies, bet gan norakstīts no dzīves jeb balstīts Ukrainas kolēģu skaudrajā pieredzē. Tā bija iespēja uzzināt vai, drīzāk, aizdomāties par tādām savas profesijas niansēm, kas miera laikā varbūt varētu šķist pavisam nebūtiskas, taču krīzes situācijā – izšķirošas. Īpaši tad, ja esi apņēmies savu darbu, lai tur vai kas, turpināt un kalpot sabiedrībai tādā veidā, kā to proti vislabāk. Taču tāpat mācībās tika gūtas arī daudzas vispārīgākas, pat varētu teikt, universāla atziņas, ar kurām, šķiet, svarīgi padalīties pēc iespējas plašākā mērogā. Nu kaut ar dažām…
Viens. Esot Latvijas, Baltijas iedzīvotājam un atrodoties tik tuvu agresīvam un neprognozējamam kaimiņam, kāda ir Krievija, būtiski apzināties, ka karš nav kaut kas tāls un neiespējams. Ne mans, bet gan drošības ekspertu vērtējums: jau šobrīd – gribam vai negribam – dzīvojam tādā kā pirmskara stāvoklī. Tādēļ tik būtiski kaut vai prātā izspēlēt, kā rīkoties, ja pienāk tā dēvētā stunda «X». Vēl labāk tai arī praktiski sagatavoties, piemēram, apzinoties, ko darīsi, ja pēkšņi nestrādās bankomāti, degvielas uzpildes stacijas un tamlīdzīgi. Gana izvērsti tas, starp citu, aprakstīts arī bukletā «72 stundas», kas pirms kādā laika iekrita arī katra novadnieka pastkastītē. Tajā daudz praktisku padomi par to, ko vajadzētu sagādāt, par ko parūpēties jau laikus.
Otrs. Kaut patiesībā mēs neviens tā līdz galam nevaram būt pārliecināti, kā rīkosimies krīzes situācijā, salīdzinot dažādus gadījumu dažādās valstīs, eksperti nonākuši pie secinājuma, ka lielākā daļa jeb 85% civiliedzīvotāju vienkārši apjūk. Un apjucis cilvēks ir kā sastindzis – nespēj pieņemt ne konkrētus, ne pārdomātus lēmumus. Tad nu atlikušie 15 procenti sadalās – tajos, kas gatavi cīnīties, un tajos, kuriem ir konkrēts bēgšanas plāns.
Un te mēs nonākam pie trešā punkta. Lai reāli cīnītos, būtiski izvērtēt savas spējas, iespējas un, kas ne mazāk svarīgi, zināšanas. Kara apstākļos ar pliku apņēmību jeb varonību vien nepietiks! Pat tieši pretēji – tāds apņēmīgs un nezinošs gribot negribot vari kļūt par traucēkli reāliem savas zemes aizstāvjiem daudzos un dažādos veidos. Tāds ikdienas salīdzinājums šai situācijai varētu būt slīkstošā glābšana, kad ūdenī metas tas, kurš diez ko pārliecinošs peldētājs nav, un rezultātā?…Jau divi slīcēji. Tādēļ būtiski arī šajā ziņā vismaz galvā situācijas izspēlēt un izlemt savlaicīgi. Ja jūti, ka tiešām spētu savai valstij palīdzēt cīnīties, tad kādas nebūt pamatprasmes šai ziņā jāapgūst jau laikus, piemēram, sākot ar to, ka jāiestājas Zemessardzē. Savukārt, ja tādas pārliecības nav, tiešām nenāks par sliktu, ja līdz sīkumiem izdomāsi bēgšanas plānu, padomājot gan par bērniem, gan veciem un slimiem ģimenes locekļiem, kā arī mājdzīvniekiem. Atkal jau drošības profesionāļu, ne mans izgudrojums: krīzes situācijās mums kā varoņfilmās nekādas čakras neatvērsies un nekādas superspējas pēkšņi neradīsies. Daudz ticamākais un reālākais scenārijs, ka labākajā gadījumā nolaidīsimies līdz sava “treniņu“ jeb sagatavotības līmenim. Te, protams, svarīgi arī lauzt stereotipu par to, ka bēgt no kara ir kaut kas apkaunojošs. Karš Ukrainā pierāda, ka evakuācija, bēgšana no kara nav tik daudz stāsts par zemi, cik cilvēkiem. Un “labs” cilvēks okupētā teritorijā ir tāds, ar ko iespējams manipulēt vai kuru iespējams kā izmantot. Otrs ceļš – gandrīz droša nāve.
Ceturtā, bet ne mazāk būtiskā atziņa, kas iesākumā mulsināja, bet vēlāk tomēr salika šādas tādas lietas pa plauktiņiem, – izrādās, ka valstīs, kurās ir līdzīga vērtību sistēma, karošana mēdz būt visspīvākā un asiņainākā. Un, kā apliecina aktuālie pētījumu, Latvija, tāpat kā, piemēram, Grieķija, Serbija, Armēnija, Bulgārija un citas valstis šajā ziņā tiešām ir “vienā maisā“ ar Krieviju. Varbūt tieši tas izskaidro, kādēļ tik vienkārši ierijam kaimiņzemes propagandas āķus – sākot ar ārkārtīgi agresīvo antivakserismu un cīņu par “dabiskām ģimenēm”, beidzot ar tādām atziņām, ka Latvija ir “neizdevusies valsts” un “ukraiņi jau paši uzprasījās”… Un, lūk, šī ir problēma, kuras risināšanas labā tik nemierīgajos laikos, šķiet, mēs katrs jau šodien varētu darīt daudz vairāk un labāk…









