Piekritīsiet, ka šādu teicienu, sasniedzot noteiktu vecumu, jaunākajai bērnu un jauniešu paaudzei noteikti būs bildis vai katrs. Un piebildis klāt vēl dažas rindiņas par savu pieredzi, par to, ko pats jaunībā darījis – kā garu garās biešu vai kāpostu vagas ravējis, kā veikalā preces fasējis, kā ar traktoru braucis un pilsētas (ciemata) labiekārtošanas darbos strādājis, un darījis vēl daudz, daudz citu darbu, par kuriem arī saņēmis cilvēka cienīgu algu. Un vēl piebildis, ka nebija iespējams vecākiem pretī runāt un teikt, ka nestrādās. Un vēl – ka naudu tērēt bijis ļoti patīkami, lai gan arī to vecāki ierobežojuši…

Šādi stāsti izskan ikreiz, kad lielākā vai mazākā pulciņā gadās apspriest šodienas jauniešus, kas dažādu iemeslu dēļ noteikti neietilpst savu vecāku izdomātajos rāmjos. Bet ko par to visu domā tagadējie jaunieši un tiesībsargi? Visdrīzāk to, ka vecāki bijuši bez maz varmākas un ka jābrīnās, kā šie bērni savulaik nav no ģimenes izņemti… Joks, protams, bet tas nav tālu no patiesības, ja šo to situāciju gribētu pielīdzināt šodienai un bērnus gribētu tikpat aktīvi nodarbināt tagad. No pieredzes zināms, ka ikreiz, rakstot par bērniem, kas daudz un čakli strādā – gan vecāku vai kaimiņu lauku saimniecībās, gan uzņēmumos, ir nopietni jāpiedomā – ko un kā rakstīt, lai kāds dienests uzrakstītajā nesaredzētu kādu problēmu, kādu likuma burtu, kas noteikti varētu būt pārkāpts. Iespējams, baidoties no tā, ka darba stundu sanāks par daudz, apģērbs nebūs īstais vai arī kaplis par asu, ironiski sakot, ir tas cēlonis, kāpēc vieglāk jauniešu vietā noalgot pieaugušo. Vismaz tā saka tie, kas reiz bērnus darbā aicinājuši regulāri un kas piedzīvojuši nopietnu atskaitīšanos institūcijām. Ja runājam par attieksmi un vēlmi strādāt, diemžēl to gan rada, gan grauj pieaugušie, piemēram, tai pašā Nodarbinātības valsts dienesta projektā šogad naudas bija daudzreiz mazāk, tāpēc liela strādāt gribētāju rinda palika, kā saka, – aiz borta. Tāpēc negribas piekrist tiem, kas saka, ka jaunieši ne grib, ne spēj, strādāt. Ir daudz veiksmes stāstu, kad notiek citādi, turklāt ne vienmēr aiz muguras ir projekts ar naudu vai kāds cits, kā mēdzam teikt, “burkāns”. Cita lieta, ka, veidojot savu valsti, esam to izveidojuši tādu, ka aiz likuma burtiem esam pazaudējuši iespēju brīvi elpot, brīvi rīkoties un baidāmies no savas ēnas. Tātad – nevar salīdzināt šo laiku ar to laiku, jo laiks ir cits, iespējas un varēšana – cita. Bet bērni?…