Visai bieži pēdējo gadu laikā nācies diskutēt par padomju laikiem, pamatā cenšoties sarunu biedrus pārliecināt, ka tagad, pašiem savā, brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī dzīvošana ir labāka. Nesalīdzināmi!

Uzreiz atzīšos, šīs diskusijas aizrit ar mainīgiem panākumiem. Un, ja par vecāka gadagājuma ļaudīm skaidrs, ka rūgtuma daļa par kādām šodienas negācijām daudzkārt gan norakstāma uz labi zināmo patiesību, ka jaunības zemē gan zāle zaļāka, gan debesis zilākas, tad sarunas ar jauniem un pavisam jauniem ļaudīm dažbrīd risinās visai sarežģīti. Turklāt ne tikai tāpēc, ka daudzi jaunie pat mūs valsts vēsturi zina maz vai nezina nemaz, bet priekšstatu par mūsu kopīgo varonīgo pagātni vairums guvis vien no tādiem ”dokumentāli-mākslinieciskā” žanra darbiem kā «Vella kalpi» un/vai «Rīgas sargi»… (Ar dažām iespaidīgām pēdējo gadu filmām, tai skaitā seriālu «Sarkanais mežs», bet jo īpaši «Dvēseļu putenis», «Pelnu sanatorija» un «Melānijas hronika» gan iepriekšējo gadu kļūdas vēsturisko un cilvēcisko pārdzīvojumu ziņā, manuprāt, ir labotas ar uzviju.)

Skaidrs jau arī, ka jaunības maksimālisms pieprasa revidēt visu un jo īpaši it kā jau iesakņojošos uzskatus un apgalvojumus. Taču grūti sarunāties drīzāk ir tāpēc, ka daudziem nav uzticamu zināšanu par šodienas norisēm. Turklāt ne tikai pasaulē un valstī kopumā, bet arī tajā, kas notiek tepat, pašu novadā un pagastā, ciemā. Un, manuprāt, lielā mērā tas ir tāpēc, ka viegli uzņemamā, jau sagremotā un mazlasītājiem kopā ar piemeklētu (uzmanību piesaistošu) attēlu ”iepakotā” informācija, kas šodien lielā ātrumā skraida visapkārt gan feisbukā, gan vēl īsākā formātā – instagrammā un tik-tokā, neprasa iedziļināties, šaubīties un vērtēt. Tā vairāk aicina pieslieties un/ vai ”izgāzt emocijas” – troļļojot (bārstot melīgus, sarunu biedru nomelnojošus komentārus) vai klikšķinot – ”patīk” vai ”nepatīk” – melns vai balts. (Nu, gluži kā padomju laikā, kad citādajam, nu kaut vai pelēkajam – vismaz viedokļu ziņā – arī nebija vietas…) Vēl smagāk ir tāpēc, ka katrs šāds klikšķis ar jauno tehnoloģiju palīdzību pamazām vien aizved lietotāju pavisam citā pasaulē – tādā, kurā, kā uzskata interneta robots, jaunajam (un arī ne tik jaunam) cilvēkam ir interesantāka dzīvošana un kur, kas galvenais, no viņa var izspiest vislielāko labumu… Tieši šāda – kāda atsevišķu preču, kāda saimnieciska vai politiska grupējuma – labuma dēļ jau arī klikšķu bizness vai, kā joprojām arī savos novados novērojam, propagandas ”orgāni” – pie saimnieciski-politikās varas grožiem esošo ”avīzītes”, portāli un sociālie konti – arī ir radīti. Un tad nav jābrīnās, ka, salasījies melu ziņas, cilvēks ir atradis gan jaunus ienaidniekus, gan komandas biedrus, ar kuriem ir gatavs gan ”vecos korumpantus” sist, gan jaunos acu priekšā neredzēt… Un ir smagi, ka vēsturi nezinošiem ļaudīm, ir grūti iestāstīt, ka sarkani, balti vai melni meli informatīvajā telpā vienmēr rada neuzticības tukšumu… Bet tukšumā var iesēt jebko. Arī stāstu par to, ka balts patiesībā ir melns. Bet melnais ir šodienas baltais…

Teiksiet, bet kur tad te stāsts par padomju laikiem, par mūsu brīvo un neatkarīgo valsti? Nu ja, tur jau tā sāpe, ka melu jūrā tam stāstam jēgas var arī nebūt…