Bērnībā, kad negribēju par kādu nedarbu stāstīt vecākiem, tēvs teica īsi un skaidri: "Meitiņ! Meliem īsas kājas!" Un nācās vien par konkrēto tēmu parunāties.

Pirms dažām dienām televīzijā šādas mazas, it kā nedarbos pieķertas meitenītes lomā redzēju Iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci, kad žurnālisti viņu tirdīja par fotoradariem, ko ministre iecerējusi iegādāties un papildus izvietot uz Latvijas ceļiem. It kā jau visnotaļ apsveicama ierosme, jo labi zinām, ka papildu uzraudzība satiksmes drošībai nāktu tikai par labu. Taču nav saprotams, kāpēc tiek slēpta firma, ar kuru iecerēta sadarbība? Tā rodas neskaitāmi jautājumi, uz kuriem nav atbildes: "Kas tā par firmu? Kā tika izsludināts konkurss? Cik firma plāno nopelnīt? Kas no tā valstij?"
Lasot un skatoties medijus, atliek vien pabrīnīties, cik daudz lielāku un mazāku noslēpumu mums ir visos līmeņos! Sākot ar to, ka īpašumiem un uzņēmumiem nereti nevar atrast īpašniekus, gluži tāpat kā autorus steigā pieņemtiem pašvaldību un Saeimas lēmumiem, kas iepriekš netiek piedāvāti sabiedrībai apspriešanai, kā piemēram, par liellopu kaušanas metodēm.
Jā, iespējams, šajā steidzīgajā laikmetā ne jau katrā lietā spējam iedziļināties, tāpēc gribas paļauties uz speciālistiem, cerot, ka viņi labāk zina, kādus lēmumus pieņemt. Un tā arī droši vien ir. Taču slepenības plīvurs, nespēja skaidri un gaiši izskaidrot situāciju paļāvību kliedē, sēj neuzticību un aizvainojumu. Iespējams, dažkārt pat tur, kur patiesībā nekādas blēdības nenotiek. Nav saprotams, kāpēc gan īpašniekam jākautrējas no godīgā ceļā nopelnīta, jauki sakārtota īpašuma, visiem izdevīgu darījumu? Kāpēc uzņēmumu un saimniecību īpašnieki slēpjas aiz izpilddirektoriem? Kāpēc tiek slēpts, kā, piemēram, izrauga pašvaldības amatpersonas?..
Meliem taču ir īsas kājas. Ar laiku visi labie un sliktie darbi kļūst redzami un tiek vērtēti no laika attāluma, tā sakot, ieiet vēsturē.