Kad malā stāvētāji nedrīkstam būt...

Okupācijas laikā diena, kad mātēm bija jāpavada savi dēli dienestā, nebūt nebija tā laimīgākā. Arī manus vienaudžus un laikabiedrus sūtīja gan uz Ķīnas robežām, gan Afganistānu, gan daži no paziņu loka neatgriezās no Čehoslovākijas… Nemaz jau nerunājot par baisajiem stāstiem par ”ģedovščinu” un citu veidu pazemojumiem. Iebildumi pret jebko tolaik nepastāvēja. Nu situācija ir mainījusies, un jāteic, ka arī attieksme – ar Latvijas armiju, ar tās karavīriem lepojamies. Un kaut arī jāpiekrīt Nacionālo Bruņoto spēku komandierim Leonīdam Kalniņam, ka brīvprātīgie karavīri ir valsts aizsardzībai vislabākie, vismotivētākie, tomēr saprotam arī to, ka pašreizējā ģeopolitiskā situācijā ar to vien ir par maz. Un arī tad, ja pienāks tā saucamā x stunda, zināšanas aizsardzības jomā pasargās cilvēku jebkurā vietā. Un arī dienesta apstākļi nav salīdzināmi ar tiem, kādi bija pirms Latvijas brīvības atgūšanas. Tāpēc apmācības Valsts aizsardzības dienestā puišiem ir, pats par sevi saprotams, jāiziet gan paša, gan līdzcilvēku drošībai un, ja būs nepieciešams, arī Latvijas aizstāvībai.
Tomēr ļoti mulsinošs ir Nacionālo Bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa rosinājums apsvērt iespēju par sieviešu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā obligātā kārtā. Jāpiekrīt, ka sievietes daudzus darbus dara ne sliktāk par vīriešiem, ka arī sportā sievietes startē tādās disciplīnās, kas kādreiz bija tikai vīriešu iespēja, ir līdztiesība un tamlīdzīgi. Un arī kara darbības vide un tehnoloģijas ir mainījušās un tās pilnībā var pārzināt sievietes. Šobrīd jau Latvijas Bruņotajos spēkos vairāk nekā 15% ir sievietes. Arī Aizsardzības ministrs Andris Sprūds atbalsta šādu priekšlikumu, kaut gan par to vēl paredzētas diskusijas. Nākamajā gadā paredzēts Valsts aizsardzības dienestā iesaukt 1000 puišus, aiznākamajā un turpmākajos – 4000, arī turpmāk plānots sagatavot 4000 karavīru gadā. Nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija rada uztraukumu, vai tik daudz puišu varēs nodrošināt. Faktiski tāpēc arī radies priekšlikums par iespējamo obligāto sieviešu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā. Protams, tiek argumentēts, ka zemessardzē tur, kur ir sievietes, esot labāka disciplīna, uzdevumi precīzāk izpildīti un tamlīdzīgi… Pieņemsim, ka plānoto karavīru skaitu nodrošinās, iesaucot dienestā sievietes. Bet kas notiks, ja, nedod Dievs, mūs piemeklēs x stunda? Ko darīs sievietes? Dosies uz iesaukuma vietu un atstās bērnus vienus? Kā rāda Ukrainas pieredze, tad ar bērniem bēgļu gaitās ir devušas tieši sievietes. Un, ja arī paliek valstī, tad x stundā katram bērnam ir vajadzīga māte, jo tēvs jau būs zemessargos vai dosies uz Valsts aizsardzības dienestu pildīt tam brīdim nepieciešamos uzdevumus. Un kur tad nu būs tas plānotais karavīru skaits, kas aizstāvēs Latviju? Valsts politikā jau esam pieredzējuši gadījumus, kad iepriekšējā sasaukuma deputātu lēmumu negatīvās sekas jārisina nākošā sasaukuma deputātiem. Diez vai valsts aizsardzības jautājumos mēs šādu situāciju varam atļauties. Ir jau vēl vairāki citi kritēriji, kāpēc, mūsuprāt, sievietes obligāti iesaukt Valsts aizsardzības dienestā nevajadzētu. Pētījumu centrs «Norstat» veicis aptauju, kur 73% aptaujāto nepiekrīt, ka sievietes obligāti iesauktu Valsts aizsardzības dienestā. Domājams, ka nāksies meklēt kādu citu risinājumu, lai nokomplektētu nepieciešamo karavīru skaitu.
Bet ir kāds cits posms, ko vajadzētu stiprināt sabiedrībā un valstī. Arī šis posms saistīts ar valsts aizsardzību. Daļēji tas jau ir sākts ar deputātu lēmumu, lai ar 2024. gadu obligāti visās vidusskolās un profesionāli izglītojošās skolās ieviestu valsts aizsardzības mācību, to starp sniedzot zināšanas par pirmo palīdzību nelaimes gadījumos. Īpaši svarīgi ir prast sniegt ātru neatliekamo palīdzību gan nelaimes gadījumos, gan tas noderēs, ja tiešām pienāks tāda x stunda. Jāatzīst, ka sabiedrības lielākā daļa šajā jomā ir visai neizglītota un dažkārt tieši nezināšana un neprasme ļauj izdzist dzīvībai, kaut gan bijusi iespēja to glābt. Katram cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir autovadītājs, vai sētnieks, vai profesors, vai deputāts, šīm prasmēm vajadzētu būt apgūtām. Līdz šim šādas apmācības bijušas visai formālas un ne vienmēr vajadzīgās prasmes ir gūtas vai pat tikai skaitās, ka ir apgūtas. Tāpēc malā stāvētāji mēs neviens nedrīkstam būt. Jāgatavojas ļaunākajam ar cerību, ka tas mūs nekad nepiemeklēs.










