Nobrīnījies atklāju, ka Lāčplēša dienas lāpu gājienā Tukumā piedalījušies ap 2000 cilvēku – pārsteidzoša vienotība, ņemot vērā, ka vairums gājiena dalībnieku bijuši jaunieši – pavisam ne uz piemiņas pasākumiem tendēta publika. Ko katram no viņiem nozīmēja šis gājiens, atliek tik minēt. Ārēji visai maz izklaižu – ar lāpu (turklāt bambusa, ne Lāčplēsim piedienīgāko darvā mērcēto pakulu vīkšķi mieta galā) kopīgā ritmā soļot līdz kapiem – varoņu atdusas vietām; atrast savu vietu kapos līdzīgi kā dzīvē – lai ērtāk stāvēt, labāk dzirdēt, redzēt un izdzīvot šo brīdi. Tiesa – par neizvēlīgo bradāšanos redakcijā jau saņemti aizrādījumi: kas tā par godināšanu, ja neskatās, kam kapos pāri brien!?… Bet nu tāda jau cilvēka daba, un, iespējams, šajā brīdī svarīgāki par mirušajiem bija varoņi. Taču šī doma, lūk, liek iepauzēt… Ko tad īsti godinām? Ja tikai varoņus un tie pārējie gan jau piedos – no pazemes pa rīkli nedos, tad patiesībā šo klusējošo, bezvārda vairākumu mēs – nu sacīt, ka necienām, varbūt arī būtu par skaļu teikts – tikai mazliet pavelkam pieļautā robežas sev vēlamā virzienā – nekā ārkārtēja… Var jau būt – nekā ārkārtēja arī, ja vietām pārkāpjam atļauto braukšanas ātrumu, drusku piemelojam, vieglas naudas gadījumā neaizmirstam sevi un vēl tūkstoš citos veidos noķeram sīkā čakarētāja laimīti… Tie nudien būtu nieki, ja runātu par atsevišķiem gadījumiem, taču mēs runājam par valsti, kur 21 gada laikā mainījušās 17 valdības un 11 premjerministri! Par valsti, ko labākas dzīves meklējumos pametuši vismaz 600 000 iedzīvotāju, 2/3 no tiem – pēdējā desmitgadē. Par Latvijas veiksmes stāstu – kā no krīzes izķepurojāmies, stipros balstot, un Latvijas sabiedrību, kas šodien atzīta par sociāli nevienlīdzīgāko Eiropā…

Var jau būt – šajā divu ātrumu Latvijā cilvēkus reiz vienos ne tikai piemiņas dienu gaišums. Tomēr vairāk paļaujos ne uz prezidenta-baņķiera pensijas sildīto optimismu, bet puišeļiem, kas ar mirdzumu acīs ieročus lūko…