Kad karš klauvē pie robežām

Tuvojas vēlēšanas, un visai drīz jau nāksies balsot par kādu no Latvijas politiskajiem spēkiem. Vēlēšanu iznākums šoreiz ir ļoti svarīgs ne tikai mums katram, bet arī mūsu valstij, mūsu Latvijai.
Vērojams, ka arvien lielāku popularitāti pasaulē gūst bezatbildīgs populisms. Tā tas ir noticis ASV, tagad arī Vācijā, kur Saksijas-Anhaltes landtāga vēlēšanās uzvaru guva labējo eiroskeptiķu partija «Alternatīva Vācijai». Tajā pašā laikā pasaulē izceļas aizvien jauni kari un, jāatzīst, ka, ņemot vērā pie pašām Polijas robežām notikušo Krievijas dronu uzbrukumu pasažieru vilcienam, kurā atradās civiliedzīvotāji un dažu valstu amatpersonas, karš jau ir tepat, mūsu pievārtē. Vai spēsim to novērst, pasargāt bērnus un mazbērnus no kara šausmām? – Tas zināmā mērā atkarīgs no mums, sākot jau ar attieksmi un savu izvēli pie vēlēšanu urnām. To vajadzētu saprast gan tiem, kam dzimtā valoda ir latviešu, gan arī tiem, kuriem tā ir krievu vai kāda cita valoda.
Vērojot pirmsvēlēšanu debates televīzijā, pārsteidzoši bija redzēt, kā vairāki deputātu kandidāti mulsa un nevarēja atbildēt uz žurnālistu uzdotajiem jautājumiem par palīdzību Ukrainai, par to, kam pieder Krima, nosaucot šo jautājumu par provokatīvu. Savā ziņā arī tā ir atbilde, lai saprastu, par kādām vērtībām šī partija un tās priekšstāvji cīnās un cīnīsies. Un nenoliedzami tas iedrošina lielo kaimiņlāci būt vēl uzmācīgākam un nekaunīgākam.
Arī sociālajos tīkos lasāmi viedokļi par Latviju kā neizdevušos valsti, par milzīgajiem trūkumcietējiem , par to, kā valsts palīdz tikai Ukrainai, kamēr pašmāju nabadziņi mirstot vai badā... Nenoliegšu, ka mūsu valstī, gluži tāpat kā jebkurā citā, ne viss ir izdevies veiksmīgi… Gan tāpēc, ka pirmkārt, neesam jau paši vēlēšanās spējuši pareizi novērtēt politiskos spēkus (šķiet, uzskatāmākais piemērs ir, kā savulaik daudzi, tā sakot, paslīdēja uz banāna mizas (jo partijas pārstāji vēlētājiem dalīja banānus), ievēlot Zīgerista partijas kandidātus), un, jāatzīst, ka esam nereti vīlušies arī pašlaik vēl pastāvošo partijas vīru un sievu darbos un attieksmē. Un jā, diemžēl tas ir arī mūsu kļūdainās izvēles rezultāts. Tāpēc ir pēdējais laiks lasīt un vērtēt politiķu solījumus programmās, klausīties, skatīties un lasīt debates, arī atcerēties iepriekšējās veiksmes un neveiksmes. Vajadzētu katram pašam paļauties uz savu prātu un domāšanu , jo, kā zināms, daļai politiķu dažkārt ar elementāro takta izjūtu un pieklājību attiecībās ar citu partiju kolēģiem ne īpaši veicas un tad no tribīnes jādzird lietas, ka sametas kauns gan par runātāju, gan aprunāto. Bet diemžēl viņus esam ievēlējuši un viņi mūs pārstāv, viņi ir mūsu sabiedrības kopējais spogulis.
Jāatzīst, ka daudzas lietas valstī nav pienācīgi novērtētas un sakārtotas: kaut vai niecīgās invaliditātes pensijas, pietrūcis valsts atbalsts tālos laukos un pierobežā dzīvojošiem, ir nepietiekošs finansējums medicīnai, nemākulīgas reformas izglītības jomā u.c. Tomēr tās visas ir pakāpeniski labojamas lietas. Un to nevar salīdzināt ar kara šausmām, ko piedzīvo Ukrainas tauta. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai karš nenonāktu līdz Latvijai. Un to saprot gan mūsu valdība, gan katrs daudz maz domājošs, izglītots valsts iedzīvotājs. Tāpēc mums ir jāizpilda pilsoņa pienākums – jāizdara gudra izvēle 3. oktobrī un, ja vien iespējams, jāziedo Ukrainai, jo no šī kara iznākuma atkarīga arī mūsu nākotne.










