Pagājušās piektdienas ziņa, ka ASV prezidents Donalds Tramps telefonsarunā vienojies ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu par to, ka Krievija piegādās simtiem tūkstošu tonnu dīzeļdegvielas ASV un ka tāpēc uz laiku tiks atceltas sankcijas Krievijas dīzeļdegvielai, pārsteidza pasauli. Vai, pareizāk, lika turpināt brīnīties par vienas valsts vadītāja spējām pat neklātienē bradāt par Ukrainas kaujas lauku un sniegt roku agresoram. Šis gājiens kārtējo reizi liek uzdot jautājumu, kas notiks tālāk, jo tik daudz jau dzirdēts un Ukrainā un citās valstīs piedzīvots. 

Tikai daudzi līdzšinējie Trampa mēģinājumi “draudzēties” ar Krievijas pusi gan ar negaidītām telefonsarunām, gan skaļiem paziņojumiem, tika uztverti samiernieciski, taču šoreiz runām ir sekojuši darbi. Patiesībā tie sekojuši vēl pirms šī degvielas “biznesa” ar dažādiem brīdinājumiem pārtraukt ieroču, tehnikas un izlūkdatu piegādi, un ir arī jomas, kur tas jau noticis. Piemēram, tas attiecas uz 52 miljoniem dolāru, kas bija paredzēti vienā palīdzības paketē Ukrainai, tiek novirzīti Latīņamerikai, jo tas atbilstot Trampa ārpolitikas doktrīnai. Ir grūti komentēt kādas valsts izvēles – kam palīdzēt vai kam nē, jo īpaši šajā gadījumā, taču, vai vispār ir kādas ASV vadlīnijas, vai ir tikai Trampa negaidītas izvēles?! Reizēm pat grūti to nosaukt par rūpīgi pārdomātu lēmumu, kas, kā varam iedomāties, nācis ilgā un rūpīgā izlemšanas procesā – tas drīzāk izskatās kā niķīga bērna kājas piecirtiens brīdī, kad viņa bļaušanā neviens neieklausās.     

Bet, kā uz šī fona izskatāmies mēs? Tramps vienmēr pārmetis Eiropai, ka tā netur līdzi aizsardzības budžeta ciparos un ka tā pati nemitīgi tirgojas ar Krieviju visdažādākajos veidos. Vai melots? Noteikti nē, ja ņemam vērā mūsu pašu vilcināšanos ar graudu tranzīta pārtraukšanu, kā arī ar tirdzniecības saitēm, kas iepretim, kā zinām, tik trauslajām sankcijām, arvien ir ciešas. 330 Latvijā reģistrētas komercsabiedrības, kas 2026. gadā veic preču eksportu uz Krievijas Federāciju vai Baltkrievijas Republiku vai importu no tām, minētas Centrālās statistikas pārvaldes publicētajā, gribas teikt, melnajā sarakstā. 

Taču Trampa nākamais solis ir kā pliķis arī Baltijai – Trampa administrācija uz nākammēnes Polijā plānoto NATO dalībvalstu tikšanos par NATO nākotni nav aicinājusi sabiedrotos – Baltijas valstis, Lielbritāniju un Franciju. Vai tas saistīts ar Baltijas valstu skaļo kritiku citiem Trampa lēmumiem, vai arī kārtēja savas robežas iezīmēšana, atriebjoties par nesniegto atbalstu Hormūzas šauruma sāgā, kas to lai zina. 

Skaidrs ir viens – ne tikai Ukraina vistiešākajā nozīmē, bet pārnestajā – arī pārējā pasaule kļuvusi par mīnu lauku, kur tikai daži subjekti vēlas noteikt brīdi, kas tās iedarbosies. Un šādā situācijā pat grūti pateikt, kas mūs satrauc vairāk – vēl kāds, tikpat absurds lēmums, kā par dīzeļdegvielu, vai mierīgo iedzīvotāju nogalināšana Ukrainā – nav nekādas atšķirības. 

Agita Puķīte