Kad grēkāzis atrasts, varam mierīgi gulēt?

Nu jau vairākas nedēļas ja ne reizi dienā, tad ik pārdienas noteikti nākas iesaistīties kādā sarunā, kurā mēs – žurnālisti – tiekam aicināti taču beidzot pievērsties ”necilvēcīgajiem apstākļiem” Raudas pansionātā. Patiesībā tās pat nav sarunas, tie vairāk ir pārmetumi par to, ka neesam pievienojušies Tiesībsarga ziņojumā un sabiedriskajos medijos izskanējušajai iznīcinošajai kritikai. Ar lūgumu vismaz uzklausīt un kaut nedaudz iedziļināties lietas būtībā uz sarunu mūs aicināja arī pansionāta direktore Dace Randoha. Tajā piedalījās arī, ja tā var teikt, pansionāta saimnieks Gundars Važa, jo tieši Engures novada pašvaldībai, ko viņš vada, tad arī pieder valstī lielākais pansionāts.
Droši vien, ka lasītāju pārmetumi ir vietā – kliedzoši ir tie cilvēktiesību pārkāpumi, kas konstatēti pārbaudēs, kā arī ieraudzīti, pārskatot videonovērošanas materiālus. Smagākie pārmetumi par to, ka cilvēki tiek it kā ieslodzīti tā sauktajā slēgtajā stāvā, ka viņi tiek pazemoti, jo kailiem jāstāv gaitenī brīdī, gaidot, kamēr tiek nomainīti pamperi, ka aprūpētājs, kas baro nevarīgu, gultā guļošu cilvēku, nelieto cimdus. Jāpiebilst, ka šiem pārmetumiem pievienoti arī tie, kas aprakstīti anonīmās sūdzībās. Faktiski tieši tās tad arī aizsāka vairāku pārbaužu sēriju pansionātā…
Jā, pārmetumi, ka nepiedalāmies sabiedrībai svarīgā diskusijā, ir vietā, bet mums ir kāds, manuprāt, ļoti būtisks attaisnojums. Proti, tiešām iedziļinoties situācijā (un to darījām jau krietni pirms Tiesībsarga ziņojuma un radiožurnālistu sagatavotajiem raidījumiem), secinājums ir ass un nežēlīgs – pazemojošie, cilvēka cieņu aizskarošie vai, pareizāk būtu teikt, iznīcinošie apstākļi dažos mūsu valsts pansionātos un arī citās līdzīgās iestādes ir absolūta likumsakarība. Turklāt tā ir likumsakarība, kurā esam vainojami mēs visi un kam, vismaz šobrīd, nekāda īsta un godprātīga risinājuma nav… Bet Raudas pansionāts tikpat likumsakarīgi ir kļuvis par tādu kā Bībelē minēto grēkāzi. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka šis ir lielākais šāda veida pansionāts valstī (var uzņemt 320 klientus, citviet – vidēji 50), un tāpēc, ka tajā savu vecuma nespēka nomocīto radinieku varam ievietot par salīdzinoši nelielu summu – par 630 eiro. Valsts pansionātos vidēji mēnesī viens vecuma demences skarts klients izmaksā vidēji no 1000 līdz 1200 eiro. Nu, un tagad iedomājamies to šausminošo nelaimi, to brīdi, kad kāds no mūsu tuviniekiem, piemēram, mūsu mīļā un gādīgā vecmāmiņa, kas taču mums tik ļoti palīdzējusi un ar visu labi tikusi galā, pēkšņi vienā jaukā dienā mūs vairs nepazīst un mēģina vārīt tēju, uz keramiskās plīts virsmas iekurot grāmatu ugunskuru. Vai mūsu tēvocis, pie kura tik bieži viesojušies bērni, tiek atrasts kails un apjucis ielas vidū… Uz vietu valsts pansionātā īsti šobrīd nav ko cerēt, varbūt pēc gada; pat ja vecītis atdotu visu savu pensiju un īpašumu, visu naudu, ko tuvinieki var atvēlēt, par to, iespējams, arī samaksāt nevarētu… Mazie privātie un pašvaldību pansionāti ir pārpildīti.
Mūsu sabiedrība strauji noveco, aizvien vairāk cilvēku skar vecuma demences problēmas. Jā, iespējams, ja vecīši dzīvotu lielās trīspaaudžu ģimenēs, ja kāds no saprātīgajiem mājiniekiem varētu atvēlēt visu savu laiku (24 stundas 7 dienas nedēļā) sava apjukušā sirmgalvja pieskatīšanai un kopšanai, ja mēs būtu tik labi situēti kā rietumvalstu pilsoņi un varētu atļauties algot pilna laiku kopēju, ja… Ja mums būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā, jā, tad mēs varētu atļauties klapēt to Raudu ciet. Bet kamēr mums sociālo problēmu risināšanai nav atvēlēt pietiekami daudz naudas, kamēr nav saprātīga risinājuma, kamēr nespējam vai neprotam to pieprasīt no saviem priekšstāvjiem parlamentā, žēlošanās par necilvēciskajiem apstākļiem pansionāta slēgtajā nodaļā, manuprāt, ir nelietīga liekulība.









