Svētdien sāksies Advents – Ziemassvētku gaidīšanas un pārdomu laiks. Kristīgajā pasaulē šo laiku vairāk saista ar Kristus atnākšanu. Taču mūsu ikdienas steidzīgajā dzīvē nodoties rāmām pārdomām un gaidīšanai nemaz tik daudz nevaram atļauties, jo šajā laikā ļoti daudz kas jāiespēj.

Vispirms jau jāgādā pats Adventes simbols – vainags. Jauki, ja tā tapšanā var radoši izpausties pats vai, ja to kāds, kas šo brīnumu prot radīt, uzdāvina, jo, šādā vainagā dedzot sveci, varēsim sajust tā gatavotāja labās domas un vēlējumus. Tad jāparūpējas, lai Ziemassvētku vecīša maiss nebūtu tukšs, tajā atrastos sirsnīgas dāvanas mūsu mīļajiem. Gandrīz katrs esam iesaistīti ne tikai darba kolektīvā, bet arī kādā kolektīvā, kas saistīts ar sabiedrisko dzīvi un dažādām interešu grupām. Arī tur gatavojas Ziemassvētku gaidīšanai – poš telpas, gatavo dāvanas, koncertus un citus pārsteigumus, organizē labdarības akcijas. Un kur tad vēl jaunajai paaudzei skola un bērnudārzs, vēl arī neskaitāmie tirdziņi, veikali, skatlogi, pasākumi… Un tā šo uzskaiti varētu turpināt bezgalīgi, līdz pārņem nogurums.

Taču, ja uz šo lietu paraugāmies no citas puses… Kas notiktu, ja visa iepriekš minētā nebūtu? Tieši ar šo rosību, kas diemžēl dažkārt ir arī visai komercializēta, šīs gada tumšākās nedēļas būs ātri vien aizsteigušās. Dedzinādami sveces, ar dažādu gaismiņu virtenēm gaismodami mājas, kokus, ielas un ceļus, rūpēdamies par saviem mīļajiem, piedaloties labdarības akcijās, būsim jau sagaidījuši Ziemas Saulgriežus, kad liksim bluķī sadedzināšanai visu to, kas aizvadītajā gadā bijis slikts.

Jau nojaušu, ka dažs varbūt iebildīs pret šādu kristīgā, laicīgā un pagāniskā nostatīšanu vienu otram līdzās, taču lielākoties tieši tā arī aizrit mūsu gada tumšāko mēnešu dienas. Un, lai arī kurai grupai mēs katrs sevi nepieskaitītu, mēs visi taču gaidām gan to gaismu, kas nāk ar Kristus piedzimšanu, gan Saulgriežu noteiktās gaismas atgriešanos, kad mūsu dienas kļūst garākas un daba modīsies jaunai dzīvei.