Kad gadās iekrist interneta žultī
Lai arī esmu saņēmusi siltus ieteikumus saudzēt nervu sistēmu un nelasīt virtuālo ziņu komentārus, kārtējo reizi uzkāpu uz tā paša grābekļa. Pēc Dona uzvaras «Muzikālajā bankā» atcerējos, ka dalīts prieks ir dubultprieks, ieskatījos komentāros, kas bija ievietoti «Delfu» portālā tūlīt pēc svaigās ziņas, un jutos apmēram tāpat kā 2000. gada Eirovīzijas noslēgumā. Toreiz lielo pacilājumu pēc Marijas Naumovas uzvaras krietni atvēsināja TV režisora teiktais ēterā: ”No ko, apslapinājāties no laimes?” Šis piliens prasti pausta prieka sabojāja veselu medus burku pozitīvu emociju.
Tātad – iegriežoties «Delfos», cerēto domubiedru vietā sastapu nīgru kompāniju, kuru varbūt pasaulē apmierināja viss, tikai ne pasākuma rezultāti. Cik ilgi pirmais komentētājs bija pacietīgi skatījies Muzikālās bankas translāciju, nav zināms, bet tieši 22:13 viņam bija gatavs slēdziens: “Tā ir Latvijas degradācija.” Komentētāji cits ar citu sacentās, kā kreptīgāk nozākāt to, kas uzdrošinājies kaut ko panākt bez viņu piekrišanas. Uzvarētāja uzstāšanās tika salīdzināta ar cūkas kviekšanu, tirliņa šļupstēšanu, nemākulīgu gičas raustīšanu. Tā kā Dona koncerts Tukumā un viņa Susuriņš manu pagājušo pavasari vērta kaut kriksīti saulaināku, man bija skumji lasīt šos viedokļus, kas tika pamatoti apmēram šādi: “Man viņš nepatīk, jo viņš ir lohs.” Iepriecināja tas, ka dažos komentāros es – pusmūža sieva – tiku pieskaitīta pie mazgadīgajām fanēm un latvju jaunatnes, kam smadzenēs tik vien kā māli.
Latvijas Satversmes 95. pants apgalvo, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Kā šīs cilvēka pamattiesības tiek nodrošinātas virtuālajā vidē? «Delfi» par komentāriem, vismaz reģistrētajiem, neatbildot, bet paturot tiesības izdzēst gan cilvēka godu un cieņu aizskarošus, gan rasu un nāciju naidu veicinošus komentārus. Ar izdzēšanu portāla administrācija nesteidzas. Ja kāds par savu vaļasprieku būtu izvēlējies tiesāšanos, tad pārkāpumu, par ko iestājas civilatbildība un kriminālatbildība, te varētu atrast pietiekami. Var jau, protams, vicināt vārda brīvības karogu un teikt, ka ikvienam jāļauj paust savas domas, bet – kā palīdzēt tiem pilsoņiem, kam iekšējais cenzors klusē, saprast, ka virtuālā vide arī ir publiska telpa, kurā vajadzētu uzvesties vismaz pieklājīgi?








