Rūķu ceļos braucot, ne vienās vien mājās redzējām, ka cilvēki visai agrā vakarā, patiesībā – vēl dienā, dzīvo pa tumsu. Vietumis elektrība par parādiem jau kādu laiku atslēgta, bet vairumā gadījumu iemesls viens – elektrība dārga. Tik dārga, ka slēdzi nospiest roka neceļoties. Visu, ko varot izslēgt vai atslēgt, arī slēdzot laukā. Pat ģimenes mīļo draugu televizoru kā dāvanu sev tik dažas stundas dienā atļaujoties skatīties… Rūķi ne par ko nebrīnās, rūķi ir saprotoši, vien mazliet saskumuši, jo bērnu žēl. Bet arī – kā uz situāciju paskatās. Skaidrs, ka, televizorā un datorā neblenžot, ātrāk gulēt ejot, neviens slimāks nav palicis… Taču, uzklausot jaunam gadam ierastos tuvākās nākotnes projektus, tai skaitā ekonomikā, rodas nelabas aizdomas, ka pieredze, ko rūķi guvuši laukos, visai drīz varētu noderēt daudzviet Latvijā. Kā ne, ja tiek solīts, ka dažu gadu laikā elektrības cena pieaugšot, kā šobrīd liekas, fantastiskos augstumos – pat līdz 60%! Un, kā izrādās, ne jau rūpnieciskās izaugsmes vai baisi izcilas elektrotīklu modernizācijas dēļ mēs visi par visu maksāsim vairāk, šoreiz ”mūziku pasūta” zaļā komponente. Tā ir tā it kā (izcēlums mans. – I.P.) zaļā enerģija, ko iegūst ”mazajos” biznesiņos – vēja parkos, mazo upju elektrostacijās, jā, arī nu pie mums cilvēkus tracinošajās koģenerācijas stacijās, par kuru maksājam dubultā. Ja ar zaļu saprotam ilgtspējīgu un cilvēkam draudzīgu saimniekošanu, tad, manuprāt, visās šajās Eiropas projektu un pašu valsts budžeta kāstuvītēs, tās nav ne smakas! (Atvainojiet, kļūdījos, biogāzes ražotnēs smaka ir un vēl piedevām tā-ā-da, ka maz neliekas!)

Iespējams, par to vēl varētu strīdēties, cik dizainiski skaists un vidi harmonizējošs izskatās, teiksim, Grobiņas vēja parks. Taču nezinu un neesmu redzējusi nevienu mazo upju hidroelektrostaciju, kur tādā vai citādā veidā nebūtu burtiski izvarota daba! Nezinu nevienu, kurai tā sauktais zivju ceļš arī reāli augu gadu darbotos. Pagaidām nevaru iedomāties arī kādu vietu Latvijā, kur videi draudzīgi varētu darboties tāda biomasas pārstrādes rūpnīca, kāda iecerēta Slampē. Un, pat ja nerunājam par smakām un izbagarētajiem ceļiem, vēl jau arī paliek jautājums par esošo saimniecību sagraušanu. Diez kāda gan saimniekošana bez zemes un iespējas pabarot lopus lauksaimniecībā ir iespējama, jo tieši zemi un zaļo masu topošajiem enerģētiķiem taču vajag visvairāk…