Zviedru nacionālā banka pērn sāka nopietni gatavoties projektam, lai  uztapinātu paši savu e-valūtu. Iesākumā šī virtuālā naudiņa pilnībā kronu gan neizkonkurētu – tai būtu mazliet citas funkcijas, piemēram, tā atvieglotu dzīvi tūristiem, kuri viesojas šajā skandināvu zemē. Bet, kas zina? Varbūt ar laiku e-krona varētu kļūt par pilnvērtīgu maksāšanas līdzekli, jo zviedri jau šobrīd lepojas ar to, ka ir vieni no pirmajiem pasaulē, kas gandrīz pilnībā pārgājuši uz  bezskaidras naudas norēķiniem.

Mūsu valstī, kā atzīst finanšu eksperti, līdz tādam līmeni ir diezgan tāls ceļš ejams, bet tāpat «Latvijas bankas» apkopotā informācija liecina, ka pērn krāsaino papīriņu vietā iedzīvotāji arvien vairāk vicinājuši tieši plastikāta kartītes un to darījuši par 15% reižu biežāk, nekā vēl gadu iepriekš (vidēji viens iedzīvotājs veicis 233 bezskaidras naudas maksājumus). Cik nu tas ir dabisks attīstības process un iedzīvotāju paradumu maiņa, kā to apbalvo daži banku speciālisti, grūti spriest…

Uz veikalu doties ar karti kabatā nekā centiem uzblīdušu maku, neliedzos, tiešām ir ērtāk. Tāpat arī kontu reizi mēnesī atbrīvot no naudiskā satura, samaksājot visus nepieciešamos rēķinus vienā vietā un laikā, nevis mēģinot izstaigāt dažādu iestāžu dažādās kases un vēl iespēt to noteiktajos darba laikos. Taču kaut kādā smadzeņu krokā, kur mīt mans iekšējais reptilis (pirmatnējā smadzeņu daļa) vai, drīzāk jāsaka, īsteni konservatīvs vecūksnis, vienmēr jūtu intuitīvu nepatiku, ja netiek atstāta vieta brīvai izvēlei.

Bez sava bankas konta (šobrīd arī bez moderna mobilā tālruņa) un kaut minimālām, tomēr datorlietošanas prasmēm, var teikt, ka tevis šajā valstī nav vispār, jo pabalstus, pensijas, algu skaidrā naudā saņemt diez vai, ka kādam šodien vairs izdodas. Ar skaidras naudas uzkrājumiem zeķē vispār var uzprasīties uz nepatikšanām, īpaši, ja tie nekur nav deklarēti!  Tāpat daļa rēķinu uz neatgriešanos pārcēlušies e-vidē, kur dala dzīves telpu ar e-pakalpojumiem, e-klasēm,  e-receptēm un vēl nepiedzimušo e-veselību. Viss jau būtu jauki un rožaini – gaismas apmirdzēts ceļš mūžīgā progresa virzienā, ja ne, domājams, gana ievērojama sabiedrības daļa, kas nevar lepoties ne ar brīvu pieeju internetam, ne ierīcēm, ar kurām tam piekļūt. Arī noslīpētu e-prasmju šai sabiedrības daļai nav. Kā liecina «Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa» dati, 2017. gadā 52% Latvijas iedzīvotāju joprojām trūka digitālo pamatprasmju, kas tiem liedz efektīvi lietot internetu, turklāt 19% digitālo prasmju nebija vispār un mazticams, ka gada laikā kas būtiski būtu vai ir mainījies. Tieši tādēļ tomēr gribas apšaubīt, ka katrs nākamais valsts iestāžu un banku piedāvātais e-uzlabojums top, jo tā to pieprasa tauta. Un var jau visgudri pamācīt, kā jāsargā personas dati un bankas konti (pavisam nesens piemērs no «Panorāmas», kur vecīšus, izmantojot viņu bankas kartes, nabagākus bija padarījis pašu dēls), bet ko darīt tiem vairāk nekā 52% iedzīvotāju, kas e-lietās jūtas un arī ir galēji malējie?