Kad pilsētai ik pēc kāda laika pāri nolīst spaiņi un vannas ar lietus ūdeni, nav šaubu, ka sekas būs. Ja ūdens mājās netiek iekšā caur logiem vai jumtu, tas no ielām satek pagrabos, pagalmos un pat istabās. Pacietīgākie nesūdzas un neprognozējamās lietavas pārcieš, kā prazdami; arī sevi mierinot, ka šādi lieti nenotiek bieži, tāpēc jāpaciešas.

Vairāk dusmojas tie, kuriem katrs palielāks lietus rada problēmas un kuriem gadiem nav izdevies tās atrisināt, jo pret domes durvīm ar savu lūgumu atdūrušies jo cieši. Protams, pašvaldība neies katrā pagalmā un grāvjus neraks, tomēr atrakstīšanās ar vārdiem, ka palīdzībai nav līdzekļu arī lietu uz priekšu nevirza. Ja tiktu runāts par lauku sētu prāvu zemes hektāru vidū, ar ūdens novadīšanu nebūtu problēmu (tiesa gan, pavasarī pārliecinājāmies, ka arī lauku mājas šādi ūdeņi neapiet un bez pašvaldības palīdzības neiztikt), taču biezi apdzīvotajos mikrorajonos ir viena nelaime – ko novadīsi no sava dārza vai pagalma, to agri vai vēlu "aizsūtīsi" kaimiņam, jo citur jau nav kur…. Saukt to par problēmas atrisināšanu diez vai būtu pareizi. Turklāt, ja domes rakstītajās vēstulēs allaž tiek minēti normatīvi, likumi un noteikumi, tad taču jābūt arī kādiem noteikumiem, kuri pateiktu priekšā – kādā veidā šādus ūdeņus aizvadīt un kur? Ar domes vēstuli jau pretim ūdenim nestāsies, taču lietpratēja vai zinoša speciālista padoms šādās reizēs lieti noderētu. Neba jau katrreiz tiek prasīta nauda; ļaudis ir gatavi daudz ko izdarīt pašu spēkiem, kā to visu laika jau dara; viņi par visu vairāk vēlas tikt saprasti un uzklausīti, nevis atšūti ar formālu atrakstīšanos. Taču – ko tad, ja nav nedz uzklausīšanas, nedz padomdevēja? Kā pārliecināsi atbildīgo, ka tava problēma tik ļoti maitā dzīvi (un ēkas), ja pilsētas vai visa novada mērogā tas nekas liels nav… Tikai te jāvaicā – kuras tad ir tās lielās lietas, kuras – mazās un kurā brīdī tā mazā lieta arī var nonākt uz lielā domes galda risināšanai?