Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā, uzsverot, ka sociālās palīdzības sistēma mūsu valstī nedod iespēju visiem tās pilsoņiem dzīvot cilvēka cienīgi dzīvi devusi rezultātus – tiesa atzinusi: sociālie pabalsti trūcīgājiem tiešām ir nepieļaujami mazi.  Savukārt to, ko pieņemts uzskatīt par dzīvi cilvēka cieņai atbilstošos apstākļos, valsts oficiālajā portālā skaidro filozofe Maija Kūle, uzsverot, ka cieņa raksturo cilvēka dzīvi civilizētos apstākļos un ka dzīve pilnīgā trūkumā, badā, zem klajas debess ir mežonība, kas modernajā pasaulē un situācijā, ja neplosās karš vai nerodas cita veida ārkārtas apstākļi, ir nepieļaujama. Taču cilvēka cieņai atbilstoša dzīve ir ne tikai fizisko pamatvajadzību apmierināšana. Tā ir arī līdzcilvēku pieņemošā attieksme, ko spēj nodrošināt darbs, darbošanās sociālā vidē un iespēja iekļauties sabiedriskajā dzīvē. Vai mūs novados šāda iespēja – dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi ir?

Kad klausāmies un lasām, ko un kā gan esošie novadiņi, gan arī, nākotnē lūkojoties, jaunais apvienotais novads darīs savu dažādu iemeslu dēļ grūtībās nonākušu un sociāli neaizsargātāko pilsoņu labā (informācija arī šī laikraksta 3. lappusē), viss izklausās ļoti labi un uzmundrinoši, sak, viss notiek.

Jā, sociālie darbinieki strādā, viņu ir gana daudz, bet darba ir vēl vairāk. Pārskatot pakalpojumu un dažādu topošo ieceru sarakstu, pirmajā brīdī šķiet, ka noklātas ir visas īpašo vajadzību grupas, par visiem padomāts. Tai skaitā par to, kā piesaistīt savu daļu no Eiropas 90 miljoniem eiro. Tie paredzēti, lai grūti izrunājamajā vārdā ”deinstucionalizācija” (DI) nosauktā Eiropas Savienības fondu projektā ieguldītu līdz šim it kā jau no sabiedrības mazliet malā pastumto jeb vienkopus dažādās iestādēs tālāk no acīm izmitināto līdzpilsoņu padarīšanai par līdztiesīgiem sabiedrības locekļiem. Tādiem, kas drīkst, piemēram, kad uznācis bezmiegs un liela kāre, kaut 5.00 no rīta doties uz virtuvi un iedzer tēju ar baranciņām vai uzcept pankūkas. Ja ir gribēšana un arī varēšana, brīvi – iestādēs neizmitināti – ļaudis var arī siltā vasaras naktī iziet ārā un, iekrītot kādā pļavā, vērot zvaigžņu lietu. Var aiziet uz svētkiem, uz kultūras namu, parku bibliotēku, tirgu, var, ja ir spēks, arī kādus algotus darbiņus padarīt. Varbūt, ja izdodas ar pašvaldību sarunāt, kādu puķu dobi iestādīt, uz dienas centru padarboties aiziet… Ar vienu vārdu sakot, lai visi tie, kam īpašas aprūpes nevajag, beidzot vai dažs atkal var baudīt brīvu cilvēku cieņpilnu dzīvi….

Taču, kaut mazliet iedziļinoties un arī daudz maz zinot reālo situāciju ”uz vietām”, nu jau var teikt, gadu desmitu garumā, jāatzīst, ka arvien ir daudz neatbildētu, neērtu un skumjas pārdomas izraisošu jautājumu.

Nu, piemēram, skatot finansiāli spējīgākā novada – Tukuma – esošo situāciju un arī turpmākos plānus. Te ir aģentūra, zinoši darbinieki, bet…politiskie lēmumi… Jauna vai veca vara, bet sociālais centrs joprojām izvietots teju visneērtākajā vietā pilsētā. Solītā rekonstrukcija, lai namu pielāgotu apmeklētāju jeb, kā tagad pierasts teikt, klientu vajadzībām, tā arī vairākus gados nav pavirzījusies ne par sprīdi (nu, varbūt papīru kalni aug augumā, projektu projektus skaņojot). Vienai no valstī aktīvākajām (ja ne aktīvākajai) invalīdu ratiņnieku organizācijām, kas piesaista tiešām daudzus darboties gribošus cilvēkus, tā arī vairāku gadu laikā nav atradusies pastāvīga un atbilstoša dzīves vieta. Toties jauniešu māju un grupu dzīvokļi, DI dienas centru ieplānots izbūvēt laukos – Irlavā un Slampē. Turpat, kur jau ir gan bērnus nams (ak, nē, tagad jāsaka ”bērnu un jauniešu centrs”) un kopienu centrs «Rīti», kas bijusī pamestā vecā Slampes skola. Un, ja vēl atceramies, ka sociālie dzīvokļi līdzīgā veidā tapuši arī Lamiņu «Lāmās», jautājums – kur īsti naudu ieguldām – ēkās, īpašumos vai cilvēkos? – tiešām ir vietā. Smuki jau rītos viss iekārtots, trenežieri, vingrošana, Slampes pensionāriem tiešām liels prieks, bet vai Slampē ir darbs tām vientuļajām māmiņām, kas turpat kā kopmītnēs dzīvo? Kas Irlavā mainīsies, ja centru par jauniešu māju nosauks?

Līdzīgi ar ”aizcelšanu uz laukiem” jau bijis arī Engurē un Jaunpilī, kur pa visiem diža un patstāvīga novadiņa gadiem, dzīvojot bagātu liellauku saimniekiem blakus, normālu, cilvēka cienīgu dzīvi saviem sociāli neaizsargātajiem, grūtībās nonākušiem novadniekiem tā īsti arī nav izdevies rast…

Godīgi sakot, uzticību nevieš arī jaunās Kandavas sociālā dienesta vadītājas pirmās ieceres jaunajā amatā. Komiteju sēdē, vaicāta, par, viņasprāt, prioritāri veicamajiem darbiem, deputātiem viņa stāstīja, ka pirmais, kas jāizdara, ir… ”jāsakārto norādes” uz kabinetu durvīm un jāsagrupē saistošie noteikumi…

Vai visi politiķu un sociālo dienestu vadītāju šodienas un nākotnes plāni pavirzīs mūsu novada sociāli neaizsargātākos iedzīvotājus kādu gabaliņu cilvēka cienīgas dzīves virzienā? Tas, manuprāt, joprojām ir atklāts jautājums.