Skatoties aizvakar (30. novembrī) Latvijas televīzijā diskusiju «Lielais jautājums», pārņēma ļoti dalītas izjūtas. Jau tāpēc vien, ka šo raidījumu, kura laikā trim komandām – Latvijas bankas, pieredzes bagātu un arī jauno uzņēmēju – bija jāpiedāvā konkrēti soļi, kā panākt mūsu valsts ekonomisko izrāvienu, vadīja bijušais premjers un erioparlamentārietis Ivars Godamanis. Likās interesanti, ko gan par paveikto, nepaveikto un vēl darāmo teiks cilvēks, kura rokās valsts liktenis ļoti izšķirīgos brīžos bija pat divas reizes. Sak, ko nu viņš te vērtēs, ja reiz pats jau pie ”šprices bijis”, bet nekas prātīgs nav izdevies…

Taču pirmais milzīgais pārsteigums, brīžam pat tā kā kauns bija par to, cik bāli un nevarīgi (vai arī varbūt izteikties, savu viedokli pamatot nespējīgi) Latvijas ekonomiskās attīstības piedāvājumā izrādījās mūsu valsts galvenie finansisti – Latvijas Bankas galvenie cilvēki, bankas prezidents Ilmārs Rimševics un bankas nākotnes vīziju virzītājs Uldis Rutkaste. Nē, nu runāja jau viņi kā no grāmatas – ”attīstība”, ”inovācijas”, ”augsta pievienotā vērtība”, un tā 15 punkti, kuri, finansistu prāt, būtu realizējami, ja…būtu līgums ar sabiedrību. Tas ir, ja mēs visi – partijas, valdības, iedzīvotāji – vienotos par to, ko un kā darīt. Mīļo stundiņ, kas tās par Senās Grieķijas vai Senkrievijas Večes metodēm?! Mums trīs deputāti vienā frakcijā ne par ko nevar vienoties, kur nu vēl visi un nācijas mērogā?! Un kāda tur vienošanās, ja lēmumus jau reāli nepieņem ne valdībā, ne Saeimā un pat ne koalīcijas sarunās? Diemžēl, pēdējos gados tās, šķiet, pamatā notiek Puzes mežu ielokā… Neticat? Paskatieties kurā virzienā aizplūst budžeta nauda!…

Bet mūsu baņķieriem bija vēl kāds izšķirīgs valsts pārvaldes efektivitāti uzlabojošs ”burkāns” – viņuprāt, pavisam labi būtu, ja amatpersonām un ierēdņiem par katru realizējamu reformu, lielāku projektu utt, piedāvātu papildu naudu, nu, teiksim, kādu miljons eiro, ko varētu sadalīt, ja uzdoto viņi tiešām paveiktu. Nē, naudai tiešām ir nozīme un, iespējams, ka valsts pārvaldē īsteni strādājošajiem algas tiešām nav tik lielas, kā vajadzētu un gribētos, bet… Neatbildēts palika ļoti būtisks jautājums; ko tad ierēdnis dara vai darīs par noteikto atalgojumu?!…

Raidījums tiešām bija interesants, tajā bija daudz nožēlojamas tukšvārdības, no valdības puses pat kaut kāda vīzdegumība, bet pilnīgi visu izglāba jaunie. Viņiem bija gan profesionāls (visi augsti izglītoti, spēkus biznesā pierādījuši) piegājiens, gan konkrētība un tas, ko nevarēja piedāvāt neviens cits – radoša doma un uzdrīkstēšanās pārkāpt laikam jau vecuma un pieticības noliktajam rāmim – ”no ko tad mēs, nu kas tad mums”… Jā, viņi pārliecināja – mums ir pamatīgs potenciāls – iespējas un varēšana. Vienīgās bažas: ka tik tie ”vecie buki” viņu ”lāču ausis” nenoplēstu!