Nekādi nepretendējot uz nopietnu, pētījumos balstītu analīzi, gribas krist subjektīvisma grēkā un izteikt apgalvojumu, ka latvieši kopumā nav nekāda priecīgā tautiņa. Katrā gadījumā ne tāda, kādas zīmējam un iedomājamies, piemēram, karstasinīgo dienvidnieku tautas – itāļus, spāņus un citus saulaini smaidošo zemju eiropiešus. Vai pie vainas vēsturiskā pieredze, vai ziemeļnieciska atturība, čābīgie laikapstākļi vai varbūt kaut kāds iemeslu mikslis? Grūti pateikt un apgalvot. Bet, domājot par latviešiem, mēle pati tveras pie tādiem apzīmējumiem, kā melanholija un mistika, kas dažkārt un, jo īpaši sakombinējoties, – nav nemaz tik tālu no fatālisma. 

Vēlēšanu gadā, šķiet, ne viens vien politiskais spēks šo dabisko sliecību apzinīgi ekspluatē, zīmējot ārkārtīgi drūmu nākotnes ainu, kur paši mēs izmirsim, bet ielas pārpludinās imigranti, kur mēs – latvieši – būsim šausmīgie nabagi un citas tautas vai savienības to, protams, izmantos, kā... izmantojušas līdz šim. Tas viss, protams, ar piebildi, ka slikti būs tikai tad, ja “nebalsosiet par mums”! Daži glābēji, tostarp tādi, kuri ne tikai otrreiz, bet pat daudzkārtējo reizi atnākuši gaismu nest apjukušai tautai, jau itin spilgti iezīmējas. Aptaujas šiem pat sola visai ievērojamus panākumus, un nez vai līdz vēlēšanām rudenī šiem solītājiem nepaspēs pievienoties vēl kāds spilgts personāžs. 

Kāpēc tāda biedēšana strādā? Nu pietiek kaut ar mūsu pašu novada situāciju, kur redzi, kā iestādes, veikali, uzņēmumi arvien aizveras, bet jauni klāt rodas – daudz kūtrāk.. Kad saproti, ka demogrāfija ne tikai slīd, bet burtiski gāžas uz leju, un ne tikai lauki, bet arī pilsētas kļūst arvien cilvēku tukšākas. Tad gribot negribot vieglāk šķiet ļauties tam „viss slikti“ noskaņojumam…

Tā noteikti nav universāla recepte vai pat ne pārlieku gudrs gājiens, bet es personīgi atsakos ļauties fatālismam. Apzināti izvēlos būt naiva un ticēt, ka Latvija un latvieši būs ne tikai pēc 36 atjaunotās neatkarības gadiem, bet arī vēl pēc 107! Vismaz. Jā, varbūt tā ir kāda profesionālā deformācija, kas liek dzīvot tādā pārliecībā, jo par rakstošās preses un pat žurnālistikas drīzo galu runā jau gadu desmitiem... Bet tiešām tas, ko redzam ikdienā un savā darbā itin bieži, –  turpat blakus nebūšanām un dažādām neizdarībām, mēdz būs arī apbrīnojama varēšana un pašapzinīgums! 

Kamēr vēl vien paši tam ticam un darām visu, lai Latvija un latvieši būtu, pārējais ir vien “drūmas prognozes”, ko tieksmē pie varas savā prātu jaukšanas katliņā vāra kārtējais ”tūlīt un tagad” brīnumu solītājs …