Kā ierasts, kad līdz vēlēšanām atlikušas vien skaitītas dienas, politisko reklāmu īpatsvars uz vienu kvadrātmetru pilsētā, kvadrātcentimetru laikrakstu slejās vai raidlaika minūti radio un televīzijā sasniedz savu apogeju. Un tādam nabaga vēlētājam, kurš vēl nejūtas līdz galam pārliecināts, zem kura numuriņa šajās vēlēšanās slēpjas tā "laimīgā loze", noteikti vispār sāk zusts pamats zem kājām. Rezultātā, kā to sajūt mana nāss, var gadīties, ka daļa balsstiesīgo, kam kuņģis nav tik spēcīgs, lai izturētu pirmsvēlēšanu karuseli, var aiz riebuma no sava pilsoņa pienākuma – doties vēlēt Saeimu – vienkārši novērsties…
Jā, ko tur liegties, šoreiz prātīgi ko ievēlēties nemaz nav viegli. Taupību uz savas ādas kaut kādā mērā esam izjutuši katrs, un tas sen zināms – ar tukšu vēderu domāt grūti… Savukārt priekšvēlēšanu cīņa starp partijām šoreiz izvērtusies īpaša asiņaina – melīga un nekaunīga līdz teju galējai robežai. Vieniem personīgi tiek pierakstīta pilsētu, ceļu, valsts kompāniju augšupeja un citi brīnumi (teju – pasaules radīšana), ar ko viņiem, patiesībā bijis tikpat maz sakara kā "baļķa nesējiem ar Ļeņinu". Tikpat nekaunīgi tiek "piesietas bumbas" politiskajiem pretiniekiem, vainojot viņus visās nelaimēs, kādas vien Latvijā spējam iedomāties – sākot ar krīzi un beidzot ar nepietiekamo vairošanās kāri. Visbeidzot kā jaunie glābēji nāk vēl politiskajā telpā neapbružājušies tīrradņi, kas sola Latviju uznest vēl nebijušos augstumos, visu mainīt un visu uzlabot, kaut īsti, kā – viņi vēl neesot izdomājuši un personīgās sarunās pat neslēpj, ka iespējamā deputātēšana viņiem ir tikvien kā šobrīd ejošākais "biznesa projekts"…
Kas atliek? Laikam tikai viens – pievērt uz visu to reklāmkņadu acis un ausis, pierādīt, ka neesam nekādi muļķīši, par kādiem mūs dažs labs kandidāts uzskata: mēs zinām, kas ir cēloņi un sekas. Mēs sejā pazīstam tos, ka rāvušies tikai savā, nevis valsts labā. Ticam, ka mūs vēl visus sagaida kopīga nākotne – neatkarīgā un pašapzinīgā Latvijā.