Šis redakcijas slejas virsraksts ir aizlienēts. Tāds bija Tukuma kultūras nama direktores Līgas Dzelzkalējas vēlējums tukumniekiem un viesiem šonedēļ gaidāmajos svētkos, kam no sirds gribas pievienoties, bet…

Nav viegli rakstīt sleju svētku nedēļā, kad tik ļoti gribas runāt tikai par skaisto, labo un priecīgo, nedomājot par to, kāpēc mums šie svētki teju vai katru gadu nāk tik grūti. Kāpēc katrreiz, kad svētku zvaniem jau būtu jāsāk zvanīt, vēl arvien ir jautājums: vai maz būs? Tā vien šķiet, ka laikam neesam tos pelnījuši, ja reiz tie, kam esam uzticējuši visu atbildība, tā īsti līdz galam un, galvenais, laikus nevar izlemt un salikt punktus uz “i”. Un tā nav bijis tikai šogad – tā bija pērn un aizpērn, tikai kovida dēļ tad vēl varēja attaisnoties…

Bet tā nav, ka neesam pelnījuši svētkus. Esam. Tikai aizdomāties par to visu lika nupat kādā seminārā dzirdētais par vērtībām, kas konkrētai vietai piesaista cilvēkus un kas satur tos kopā. Šīs vērtības var būt dažādas – kultūras, mākslas, arhitektūras, ekonomiskas un visādas citādas, un protams, tie ir arī svētki. Un Rožu svētki Tukumam jo īpaši IR vērtība. Protams, var vaicāt, ko mēs tā plēšamies, tā pieķeramies tiem floristiem, rožu vainagam un citām laicīgām lietām, kas taču plūst, pūst un arī mainās, bet gribas domāt, ka tajā visā ir kāds spēks, tāda īpaša noskaņa sajūtu līmenī, kas tevi kā tādu rožlapiņu pamet iedvesmas nestajā gaisā…

Joks, bet, nopietni runājot, var jau būt, ka to visu ir grūti saprast kādam, kas to 15 gadus nav redzējis un piedzīvojis… Taču tie, kas bijuši visos svētkos un ar savu klātbūtni un līdzdarbošanos ir tos veidojuši un stiprinājuši, dziļi sirdī zina, ka svētki ir vajadzīgi, tradīcijas ir vajadzīgas, tāpat kā katrai stiprai dzimtai kārtīga kopā būšana. Ir svarīgi apzināties, ka ir kaut kas tāds, kas stāv pāri ikdienībai, kas ir kas vairāk par vienkāršu ballīti vai tusiņu… Protams, ne visas tradīcijas izdodas saglabāt, un šogad tiešām žēl, ka rožu kāzu pāri nevarēs padižoties svētku gaismā, bet gan jau ka viņi izbaudīs skaistumu baznīcā un nosvinēs savus svētkus…

Tomēr jau dzirdēti stāsti, ka kāda roze tiek īpaši lolota, gaidot rožu vainagu, ka svētkos plānots satikt sen neredzētus draugus un ka ir cerība, līdzīgi, kā citus gadus, piedzīvot kādus īpašus mirkļus, kas tā pamatīgi sapurinājuši un ļāvuši dvēselei gavilēt priekā… Un arī šogad svētki tādi noteikti būs! Tik jānāk un jāpiedalās. Ar aizrautību un prieku jālec svētkos pašā viducī!