Vai mēs atceramies, kādi bijām un ko piedzīvojām pirms 35 gadiem? Kur iepirkāmies, ko ēdām, kā ģērbāmies? Ar kādu auto braucam, ja braucām?! Vai mēs atceramies cilvēkus tolaik mums apkārt? Notikumus, kas svarīgi pašiem, sabiedrībai un valstij?! Kāpēc to vaicāju – jo, runājot par «Baltijas ceļu», kas notika šajā dienā pirms 35 gadiem, cilvēki uzreiz teica, ka atceras faktu kā tādu un to, ka bijis liels pacēlums, bet ne nianses – ar ko kopā brauca, ko tolaik runāja, domāja… Tas patiesībā bija liels pārsteigums, ka jaunāko brīvības cīņu notikumi – manifestācijas, «Baltijas ceļš», barikādes, par ko domājām, kas tos no atmiņas nekas un nekad neizdzēsīs, tomēr ir izbalējuši un aizgājuši otrajā plānā.

Gustavs Strenga reiz žurnālā «Rīgas Laiks» rakstīja, ka “20. gadsimts Austrumeiropā izceļas ar savu milzīgo atcerēšanās un aizmiršanas intensitāti, kas ietekmē pagātnes uztveri arī pašā 21. gadsimta sākumā”. Kā iemeslu viņš min nemitīgās valstiskumu un okupāciju radītās vēstures notikumu pārmaiņas, kas “sakārtoja” atmiņas, pārrakstīja vēsturi un 50 gadus turpināja rūpīgi cenzēt pagātni. Runājot 100 gadu kontekstā, tas noteikti tā arī ir, bet 35 gados brīvā valstī?!

Iespējams, katrs gads kopš tā laika ir klājis kārtu kārtas pāri šiem notikumiem, kuru saviļņojumu nu ir piesegusi arī katra paša un ģimenes pieredze. Atklāsmes brīžam ir skarbākas par reiz domāto un runāto, ka – kaut vai pastalās, bet brīvā Latvijā… Kad valsts sāka dzīvot un vara sāka savu darbu darīt, kulītēs sarosījās vecie vēži. Tapa likumi, kas vai nu partijai par labu vai kādam politiķim tika radīti, vai lobētājiem un grupējumiem, kuru intereses reizēm bija pāri tam, kas valstij un tautai izdevīgi. Un tapa atkal citi likumi; un bija robi un baltie plankumi… Gan jau vēl arī ir sazvērestības, aizklātas norunas un labumu guvēji, par kuriem, iespējams, tā arī neuzzināsim. Un varbūt – pat labi, ka tā…

Kas interesanti – lai arī tā paaudze, kas savu darba mūžu aizvadīja padomju laikā un līdz ar to par viena mēneša pensiju jaunajā Latvijas valstī viņiem tiešām sanāca tikai pastalas un vēl mazliet, – daudzās intervijās teica tikai vienu: tik un tā šo laiku brīvā Latvijā viņi ne ar ko citu nemainītu… Vai tas nozīmē, ka kļūdas jānoraksta zaudējumos un jāaizmirst?! Noteikti nē, bet daudz būtiskāk tomēr ir atcerēties svarīgāko, tai skaitā tautai, nācijai un valstij izšķirīgus notikumus. Tieši tie mums dod spēku tikt galā ar kādu ikdienas smagumu, uzmundrinot un vienlaikus atgādinot, cik stipri un vareni vienotībā esam, cik ļoti mīlam savu Latviju, savu un savas tautas, savas zemes Brīvību!