Tīri cilvēciski mani šausmina Ukrainā notiekošais – ziņas ir tādā (negarā) formātā, lai negurdinātu lasītāju, tāpēc varam vien nojaust, ko ietver paskopie teksti, teiksim, par to, ka Doņeckā vairāk nekā 1000 bērnu dzīvojot bumbu patversmēs un esot psihoemocionāli traumēti… Vai varam iedomāties šo bērnu ikdienu? Kā jūtas viņi un kā – viņu vecāki? Ko dara viņu vecāki? Vai bija starp tiem, kas vēlēšanu iecirkņos par pareizu balsojumu pārtikas devu saņēma?…

Vai starp tiem, kas sagūstītos ukraiņus pa pilsētas ielām vadāja?… Vai kopā ar kaujinieku komandieri Givi, kas sagūstītajiem «kiborgiem» lika zīmotnes ēst?…

Tik daudz upuru un necilvēcības, bet – kā vārdā? Diez ko teiktu «Melnais Ļeņins» – Beness Aijo, kas aizdevies karot Ukrainas separātistu rindās? Viņš tā kā par brīvību, brālību un vienlīdzību, tiesa, vien zem Lielkrievijas karoga.. Ko teiktu Kadirova kaujinieki, kas tā kā džihādu Ukrainā piesauc?.. Ko teiktu tie Krievijas «brīvprātīgie», kam kristīgo krustiņš kaklā?… Nu kāda cūka viņu smadzenēs izbradājusies, ka tik vieglu roku iet svešu dzīvību kaut un savu svešā grāvmalē pamest!??

Es saprotu – Putins nav Gandijs un nevardarbīga pretošanās (ja nu kas ļoti nepatīk šajā pasaulē) bijušajam VDK aģentam varētu būt neizprotama, tomēr vai tāpēc kodolvalstij jāķeras pie robežu pārbīdīšanas?

Aizvadītā gada laikā Krievijā bija vismaz trīs kodolkara simulācijas. Kā vārdā un ar kādu mērķi? Padomāsim, kas notiktu, ja pasaules valstu līderi parādītu mugurkaulu un ar militāru spēku aizvērtu Ukrainas robežu un atjaunotu tās valstisko nedalāmību? Visticamāk, arī Krievija parādītu savas armijas rūdījumu un… Kurā brīdī kura puse izlemtu pielietot kodolieročus?…

Fīreram savulaik pietrūka apmēram divu mēnešu, lai bruņojumā iekļautu masu iznīcināšanas ieročus, bet krieviem, rau, esot medikamenti, lai kareivis vēl trīs dienas pēc nāvējošas radiācijas devas spētu pildīt kaujas uzdevumus – tas, ja ticam Krievijas medijiem…