Jā, valstī viss put un šūmējas – re, pat valdošie grib Saeimu, tas ir – sevi atlaist, bet Zemkopības ministrija draud ar "masveida problēmām".

(Kā gan citādi, ja "optimizēs darbiniekus" un "stabilizēs stabilizāciju"!? 

Vismaz tā paši ierēdņi raksta – palasiet šīs avīzes Lauku lapā ministrijas ierosinājums!) Savukārt izcilākā premjera lolotāji – zaļie zemnieki – gatavi strādāt bezpartejiska premjera vadībā. (Diez, vai A. Lembergs, kas turpina vadīt Ventspils domi, būtu no partijas izstājies?) Arī vienā otrā pašmāju pagastā notiek cīniņi ne pa jokam, un, kas zīmīgi – cīnās ne tikai tur, kur lielās naudas (Lapmežciemā), bet arī tur, kur faktiski bez dotācijām un pašu cilvēkiem jau nekā arī nav (Viesatās)…
Un tāpēc nu būtu jāsecina, ka gals klāt?! Nekā nebija! Tas liecina, ka viss notiek, stagnācijas nav un dzīve turpinās. Ar visiem tās plusiem un mīnusiem.
Saka jau, ka visas nelaimes nāk no salīdzināšanas, bet gadās arī otrādi, piemēram, pagājušās nedēļas visiepriecinošākais likās atzīta ekonomikas analītiķa Pētera Strautiņa teiktais, ka patiesībā jau šī brīža likstas ekonomikā pat nevar salīdzināt ar tām nelaimēm, ko mēs jau esot piedzīvojuši, sagrūstot PSRS un arī krīzēm 1990. un 1998. gadā. (Ak, Dievs, kad tā padomā – tiešām!)
Un, jāatzīst, iepriecinājumu – tādu patiesu un no sirds – godīgi sakot, jau arī šodien netrūkst. Kaut vai kā mūsu ielu intervijā aptaujātajai māmiņai Ingai – prieks par saviem mīļajiem un tuvajiem. Vai kā Anitai Liepiņai, kas, tik daudzus dzīves gadus sportā un arī mākslā dzīvojot, nekādi nav zaudējusi apjēgu par īstajām – labestīgas sirds, atsaucības un aizrautības – apdvestajām vērtībām. Par tām nesen lasītā intervijā stāsta arī mācītājs, septiņu bērnu tēvs un izcils ērģeļu pazinējs, skaņotājs un būvnieks Jānis Kalniņš. Un arī viņa optimistiskajā darbīgumā izteiktais apgalvojums, ka šī brīža krīze patiesībā ir mums visiem arī par svētību, pārliecina. Mācītājs uzsver – viņaprāt, ekonomiskā krīze ir vien alkatības un spekulācijas sekas, kas, kā viņš saka, pirmkārt, liek visiem vairāk kustināt pakaļas, spiež arī vairāk domāt, un pasaules galu galā no tā kļūstot tikai labāka…