Sociālajiem tīkliem neapšaubāmi ir savas ēnas puses, kas diemžēl arvien vēl turpina stiepties garumā. Proti, par to, ka vajadzības gadījumā mums pastāv  iespēja uzrunāt iespējami plašāku cilvēku loku un iespējami īsākā laikā, maksājam ar to, ka, pašiem nemanot, tiekam ievilkti personalizēta mārketinga valgos. Vēl vairāk – it kā tikai garām slīdot, it kā paša draugiem piepalīdzot, kādā brīdī sākam burtiski grimt tajā informācijas un viedokļu laukā, kur arvien grūtāk kļūst nošķirt, kur tur graudi, kur visīstākās sēnalas. Un šķiet, ka īpaši izteikti tas ir tieši pēdējā laikā, kad acīmredzot pandēmijas nogurdinoši garlaicīgajā aizsegā ir izrādījies īstais laiks dzimt arvien azartiskākiem jeb, drīzāk jāsaka, bļaustīgākiem sabiedriskās domas manipulatoriem. Kādi katrā gadījumā kuram ir patiesie mērķi, piemēram, lai “no sirds“ cīnītos pret sejas masku valkāšanu (jo kur nu vēl lielāks personiskās brīvības ierobežojums – teiks viņi!), grūti spriest…

Bet šoreiz vairāk tomēr vaigu gribējās pagriezt uz gaišo pusi un parunāt par to, kā sociālie tīkli var palīdzēt. Vēl nekad iepriekš, manuprāt, nav bijusi tāda  iespēja tik personīgi kādu uzrunāt, piemēram, aicinot palīgos. Vārds pa vārdam, un teju acumirklī Latvijas vienā malā uzzina par kādu vajadzību otrā galā un, kas svarīgi, cilvēki ir gatavi arī iesaistīties, jo personiski, konkrēti stāsti uzrunā daudz vairāk nekā izplūduši reklāmas saukļi. Īpaši jau tas nostrādā šajā – pirmssvētku – laikā, kad cilvēki kopumā ir noskaņoti darīt vairāk laba. Starp citu, cilvēki, kuriem labdarības akciju organizēšanā ir ilggadēja pieredze, ir stāstījuši, ka pēdējos gados ziedošanas kultūra Latvijā kopumā ir uzlabojusies. Kaut ne bez izņēmumiem, kopumā arvien labāk izprotam to, ka labdarība nav gluži “lieliska iespēja atbrīvoties no nevajadzīgām lietām” vai, nez, “saņemt neizmērojamu pateicību“. Arvien vairāk cilvēku ir iemācījušies ziedot, vienlaikus nepazemojot tos, kas, visbiežāk apstākļus spiesti, atrodas lūdzēja lomā. Tāpat arvien vairāk ir izpratnes par to, ka vislabākā palīdzība ir katrā situācijā, konkrētajā vajadzībā tiešām iedziļinoties. Pretējā gadījumā var gadīties, ka daudzbērnu ģimene saņem neskaitāmo saldumu paciņu Ziemassvētkos, kaut patiesībā tās bērniem trūkst apavu un arī pie zobārsta aizdoties nesanāk, vai, ka, piemēram, dzīvnieku patversmei tiek nogādāta tonna ar pārtiku, kas tās iemītniekiem nav pat īsti vēlama… Un, te, lūk, arī sociālo tīklu sniegtā iespēja – vienmēr par īsto vajadzību varam pajautāt! Un, ja tomēr iedziļināties nevēlamies, tad labos darbus itin labi var uzticēt organizācijām, kas savu darbu  prot, vai vienkārši – iemest kādu naudiņu ziedojumu kastītē.  Kur un kam – iespēju daudz!