Droši vien katrs ir zināmu laiku pavadījis veikalā, meklējot piemērotas tapetes vai flīzes, vai citus apdares materiālus. Un tas noteikti būs prasījis laiku, nervus un pacietību, līdz finiša taisnē atliek vien izsaukties: ”Ņemšu vienalga kādas!” Tā izlēmām arī mēs, izstaigājot teju vai desmit flīžu veikalus. Tikai izbrīnīja, ka daudzas glītas kolekcijas kā uz burvja mājienu izbeigušās – paraugi vien palikuši. Vaicājot, vai būs vēl, jo galu galā pieredzējuši flīžu ražotāji Itālijā, Spānijā vai Portugālē nav savu darbu pārtraukuši, izrādījās, ka nebūs vis. Jo – šie, lūk, krievijā ražoto flīžu atlikumi... 

Bāc! Tiešām kaut kas tāds pie mums vēl atrodams?! – tik ļoti sacītais pārsteidza. Un, protams, lika aizdomāties. Pirmkārt, par to, ka mēs ļoti bieži paļaujamies uz to, ka tirgotājs būs gana godprātīgs un necentīsies piedāvāt preci, ko ražojis un no kuras pārdošanas pelna agresors. Vārdus “nauda nesmird”, lai arī bieži esam dzirdējuši un lietojam, tomēr negribētos attiecināt uz veikaliem, kas bieži reklamējas un min, ka tieši pie viņiem atradīsim ”vislabāko Eiropas piedāvājumu”. Taču šis apliecina, ka mēs nekad īsti nevaram zināt, ko pērkam... 

Piemēram, pārtikas produktiem vēl ražotāja valsti var uzzināt, jo tā jāraksta uz cenu zīmes, bet ne jau flīzēm... Tas arī nav gluži kāda mūziķa koncerts vai teātra izrāde, kur “ražotāju” uzreiz var nolasīt. Te – ja netiec līdz kastei, uz kuras viss skaidri un gaiši uzrakstīts, varbūt vari pat ražotāju nepamanīt. Protams, veikalā stāstīja, ka tie, lūk, atlikumi, taču tad jāvaicā: četrus gadus veci?! Vai arī –, un tas ir otrkārt, – tieši tā top veikalu sortiments – no kaut kur “ieķertiem” materiālu atlikumiem, kurus mums pārdot par labu cenu?! 

Ne reizi vien dzirdēts, ka šajā ziņā neesam nekāda Eiropas valsts, bet austrumu galam pielīdzināmi, kam pat preču sortimentu piedāvā citādāku... 

Protams, kāds teiks, – ir nu gan par ko cepties?! Vai nav vienalga, kas ko ražojis?! Un galu galā – mēs tik ļoti bieži pat nezinām, ko mums piedāvā, iespējams, tikai pārlīmējot birciņas ar tik mazītiņiem burtiņiem, ka lupa atsakās ko ieraudzīt… Bet tieši par to arī ir lielas bažas – vai tirgotāji ir tik godprātīgi, kā mēs viņus gribētu redzēt vai iedomājamies? 

Par visu šo tagad jādomā. Par to, cik mēs esam pielaidīgi vai nepielaidīgi, izvēloties, ko klausīties, ar ko sadarboties, ko pirkt... Un kurā brīdī tomēr esam gatavi piekāpties – cenas, tik pierasta pārtikas produkta vai vienkārši skaistas flīzes priekšā...