Šodien Praviņu skola pie Tukuma novada domes rīko piketu pret skolas slēgšanu. Šķiet, tādu demokrātijas izpausmi dome nav piedzīvojusi kopš krievu skolas aizstāvības un 2004. gada 16. janvāra, kad iedzīvotāji piketā aizstāvēja pašvaldības Juri Šulcu…
Jāteic – situācija, kas izveidojusies ap un par Praviņu skolu, nav vienkārša un zināmā mērā gan skolēni, gan vecāki, gan skolotāji kļuvuši par tās ķīlniekiem. Baiļu un neziņas dēļ, un tamdēļ, ka no malas pietrūcis sapratīga un gudra padoma… Bijusi tikai pirksta kratīšana. Jo – jau pērn pavasarī pieņemts lēmums ar septiņiem apakšpunktiem par skolas slēgšanu. Viens punkts saka, ka Izglītības pārvaldei no 2011. gada 1. septembra sadarbībā ar attiecīgo iestāžu vadītājiem jānodrošina Praviņu skolēnu sekmīga iekļaušanās jaunajos kolektīvos. Izdošanos apsološi vārdi. Tikai kāpēc to nedarīja jau šajā mācību gadā, kad daudzi jau meklēja vietu citās skolās? Ja tā būtu noticis, skolēni šodien zinātu, kurā skolā ies, kurā viņus gaida un nebūtu jāiet piketā.
Domes viedoklis, kas visu to izdarīt bijis skolas ziņā. Dzīve māca – ja kaut ko atņem, dod vietā. Šobrīd iznāk, ka dome un skola nostājušās katra savā pusē. Un stiprākais nevis sniedz palīdzīgu roku, bet iedzen cilvēkus stāvus zemē, pasakot, ka skolotāji cīnās par skolu, lai saglabātu darba vietu, nevis ar domu par bērniem. Redz, cik viegli atņem jebkādu iespēju pacīnīties… Daudz labākā situācijā pirms kāda laika bija Rīgas mākslas skolu kolektīvi, kuru došanos ielās neviens nesaistīja ar cīņu par darba vietu, bet gan ar domu par nākotni. Arī Praviņu pamatskola domā par nākotni – tādā veidā un formā, kā to spēj, jo labi zina, ka bez skolas šī vieta ir nolemta. Ko pārmest vecākiem, kas grib bērnus pasargāt no pāridarījumiem un asarām… Ja reiz kāds uzskata, ka bez tiem dzīvē neiztikt, tad kamdēļ sociālie darbinieki un psihologi nepalīdzēja šiem skolēniem un viņu vecākiem? Gada laikā visi būtu stiprināti, un spētu ne tādus vien sāpīgus lēmumus pieņemt…