Ir reizes, kad dūša apskrienas un nolaižas rokas. Ir tādas bezspēcību raisošas situācijas, kad esi atkarīgs no sistēmas, taču šī sistēma, kas it kā jau veidota, lai tā kalpotu cilvēkiem, tātad – arī tev, tomēr nestrādā.

Šāda diezgan izmisīga sajūta pārņēma, kad sarunā par bērniem ar invaliditāti nācās secināt, ka tikai vārdos, ne darbos esam atbalstoši… Šīs ģimenes kā naktstauriņi pret izgaismotu stiklu sitas birokrātijas, likumu un dokumentu jūrā, neredzot ne galu, ne malas. Un ļoti bieži viņi šajā bezgalīgajā cīņā ir vieni – mainās valdības, nāk jauni likumi, un nereti arī solītā atbalsta vietā – jauni šķēršļi. Un tie galvenokārt ir tieši informācijas saņemšanā. Protams, varētu jau sacīt: kas tur traks – uzsit pāris taustiņu datorā, un atradīsi atbildi uz jebkuru jautājumu, bet – tikai šīs ģimenes zina, ka nereti, aprūpējot bērnu ar smagām saslimšanām, nav arī šo pāris minūšu brīvā laika. Turklāt diez vai kāds var iedomāties, ka, piemēram, oficiālā iestāde norāda tikai daļu informācijas, bet pārējā jāmeklē ļoti dziļi un – normatīvajos aktos.

Tā, piemēram, mēs mēģinājām iejusties kādas audžumammas lomā un meklējām informāciju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājas lapā, lai saprastu, kam tad pienākas atbrīvojums no maksas par pasi. PMLP mājas lapā ir sadaļa par valsts nodevām, bet par atbrīvojumiem nav, un tā tiešām var rasties iespaids, ka jāmaksā ir pilnīgi visiem. Taču tā nav! MK noteikumi Nr. 133 pasaka, ka, piemēram, personas, kas ir valsts un pašvaldības apgādībā vai bēgļi tiek no šīs maksas atbrīvoti! Pasakiet: kā to kāds var zināt, ja PMLP to savā lapā nenorāda, bet ierēdnis galda otrā pusē par to pat neieminas?!

Un tagad cits stāsts, bet arī – par informāciju. Trešdienas rītā Milzkalnes autobusu pieturā sastapu divus cilvēkus, kas vaicāja, kā kursē autobuss? Viņi to jau kādu brīdi un it kā atbilstoši sarakstam gaidīja, bet nevarēja sagaidīt… Stāstīju, ka, iespējams, saraksts mainīts un rādīju, kur to var apskatīties, bet… Tajā, kā izrādās, norādīts autobuss, kas realitātē jau pusgadu kā nekursē! Nākamais sarastā norādītais beidzis kursēt līdz ar mācību gada beigām, un tad nu laikam jāsecina, ka derīgais – tāds, kas tiešām kursē – ir tikai trešais norādītais… Vai pasažierim ir jāgaida 40 minūtes pieturā, cerot, ka atbrauks vismaz viens no trim sarakstā minētajiem autobusiem?! Kāpēc sarakstā nevar norādīt, ka mācību laiks noslēdzas 31. maijā, bet tā autobusa, kurš vairs nekursē, atiešanas laikus vismaz aizkrāsot?

Jau vairākkārt esam rakstījuši, ka šie satiksmes autobusu saraksti vairāk maldina nekā informē, jo arī tāds cilvēks, kas nav regulārs braucējs, būtu spiests vai nu neparedzami ilgu laiku gaidīt, vai atmest iespējai izmantot sabiedrisko transportu ar roku… Ir bail pat domāt, cik ir šādu maldinošu sarakstu visā novadā, kur nezinātājs var pavadīt visu dienu, gaidot autobusu… Un tikmēr pasažieru pārvadātāji sūdzas, ka braucēju skaits samazinās. Bet, atvainojiet, kā gan citādi, ja pakalpojums ir tik neprognozējums, nenoteikts, neatbilst solītajam?!

Vēl tikai piebildīšu, ka gan pasu, gan autobusu gadījumā, tas ir arī stāsts par Ukrainas bēgļiem. Pat bail iedomāties sevi viņu vietā, un ne tikai kara dēļ… Nav saprotams, kā tie patvēruma meklētāji, kam te nav ne draugu, ne kaimiņu, ne arī citu atbalstošu cilvēku, kas var palīdzēt, vispār var atrast kaut jel kādu viņu ikdienai tik nepieciešamu informāciju!? Bet tas nu ir skaidrs – ”bēgļu lietas” ļoti skaidri parāda tās problēmas, ar kurām dienu no dienas, gadu no gada nācies saskarties ar mums pašiem – vietējiem. Vai nebūtu laiks arī ko lietas labā darīt? Ja reiz pakalpojums paredzēts cilvēkiem, varbūt arī par viņiem vajadzētu padomāt? Un tā – pa īstam – nevis tikai uz papīra!