…tad es noteikti plašāk, bet nenopietni (šķiet, dažādu dīvainu pētījumu veikšana ar vēl dīvainākiem secinājumiem ir "britu zinātnieku" firmas zīme!) pievērstos saules gaismas analīzei jeb tam, kā pirmās pavasarīgās dienas ietekmē visu dzīvo ap mums.
Protams, naudas pētījumam un kvantitatīvi kvalitatīviem eksperimentiem diez vai kāds man šīs miesiskās eksistences laikā zemes virsū piešķirs, tādēļ atliek vien strādāt ar pieejamo materiālu un balstīt atziņas uz…personisko pieredzi. Un secināt, ka vismaz uz mani pavasara tuvošanās iedarbojas terapeitiski. Gan mierinoši – jo izgaismotas ziemas tumsā izlolotās problēmas kļūst vismaz par gramu nesvarīgākas, gan vienlaikus uzmundrinoši – aug vēlme izrausties kopā ar pirmajiem sniegpulkstenīšiem un izstaipīties kā marta kaķim. Un pat tad, kad saule, Latvijas klimata joslai atbilstoši, atkal paslēpusies aiz asarainiem mākoņiem, gaismas un siltuma sajūta tāpat saglabājas kaut kur saules pinuma rajonā. Īsāk sakot… Pavasaris klāt!
Un, ja jau nenopietni, tad līdz galam – gribētos arī ticēt "aiz ausīm" pievilktai atziņai, ka līdzīgi man uz kārtējo gadalaiku miju tomēr reaģē arī citas cilvēciskas būtnes. Tā teikt, ir pamatotas aizdomas, ka garastāvokļa un saules gaismas savstarpējās attiecības ir visparastākā ķīmija, nevis noskaņošanās rezultāts. Vai vismaz jācer, ka Latvijas gadījumā pavasaris drīz vien tiešām iedarbosies un līdz ar sniegu nokusīs ne tikai asfalts, bet arī ziemā uzkrātās negāciju "riepas". Negribēsies vairs karot krieviem ar latviešiem, pensionāriem ar strādājošajiem vai jauniešiem (kas gan ir politiķu un "ekspertu" grēka auglis), politiķiem ar "vienkāršajiem mirstīgajiem", homofobiem ar homoseksuāļiem utt.utjp. Jo vismaz es nespēju iedomāties kaut vienu piemēru, kad savstarpēja bezkompromisu sabļaustīšanās jelkad būtu vedusi pie pozitīva iznākuma! Un, ja es būtu britu zinātnieks vai vismaz – labs orators… Varbūt pavisam droši zinātu, kā vairot "pavasari", ne tumsu cilvēkos…