Ik pa brīdim un visos līmeņos dzird pa kādam sparīgākam iespiedzienam par to, ka Latvijā trūkstot darbinieku. Un ne tikai to augsti kvalificēto, ko it kā mēdz izcelt biežāk, bet darbinieku kā tādu, īpaši jau ražošanā, kur vajadzība pēc papildu darba rokām tomēr visizteiktākā. Savukārt, ja šī vajadzība tā arī paliek tikai un vienīgi vajadzības līmenī, proti, tā netiek piepildīta, ar laiku tiek apdraudēta arī pati ražošana, jo diemžēl vai par laimi, pilnīgi visus darbus robotizēt vēl nav iespējams. Un pat ja būtu, allaž aktuāls būs jautājums – cik tas viss maksās, tai skaitā gala produkts…

Te gan jāpiebilst, ka pelnus kaisīt sev uz galvas te, Latvijā, mums uzreiz nevajadzētu, jo šī problēma – darbinieku trūkums – ir aktuāla visā Eiropā. Vēl šī gada pavasarī tika publicēti apsekojuma dati par to, ka teju trešdaļa mazo un vidējo uzņēmumu ik pa brīdim nevarot atrasts vajadzīgos speciālistus. Bet kamēr Eiropas lēmumu rats lēni, bet kaut kā nebūt griežas – tiek izstrādāti dažādi priekšlikumi, kā ar problēmu cīnīties, piemēram, ieguldot apmācībā, atvieglojot darba spēka pārvietošanos un tamlīdzīgi, domājams, ir svarīgi kaut nedaudz izskatīt arī savus variantus. Un ko tad mēs – tauta, kas, iespējams, ekonomikas procesu niansēs ne tik iesvaidīta, pēdējā laikā dzird?

Viens no, šķiet, interesantākajiem rosinājumiem nāca tieši no labklājības ministra, kas, rādās, taustoties izmeta savu variantu par to, lai samazinātu bērnu kopšanas atvaļinājuma laiku. Pats par sevi, domājams, tā nebūtu tāda ārkārtēja traģēdija, jo Latvijā jaunās māmiņas šajā jautājumā tiešām ir gana priviliģētas – mājās var sēdēt pusotru gadu, kamēr ir ES valstis, kur tie būs tikai daži mēneši. Taču nevajadzētu arī skaust pirms laika, jo nav jau tā, ka Latvijā būtu kāda valstiska pastutēšana gadījumos, ja māmiņa pēkšņi tiešām izdomā uz darbu doties ātrāk. Tā ir laika un arī resursu ziņā visai paģēroša situācija, kurā, ja vien tev nav ārkārtīgi paveicies un alga nav ļoti konkurētspējīga, var gadīties, ka tā strādāšana tikai tā – lai pietiktu auklītes algošanai. Un tad tas saprotami, ka ne katra gatava tādai cīņai. Vai tās centīgās vēl vairāk pamudinot un pārējās – praktiski piespiežot uz darbu doties ātrāk, kā būtiski darbinieku iztrūkuma problēma tiks risināta? Īpaši, ja ņem vērā jau tā zemos mūsu valsts dzimstības rādītājus? Tomēr izklausās diezgan apšaubāmi.

Protams, ka var padarboties vēl arī citādāk ar iekšējiem resursiem. Tikko, piemēram, tika secināts, ka aptuveni 27 000 jauniešu Latvijā nekur nestrādā, nemācās, un vispār īsti neesot zināms, ko viņi dara! Tāpat gan jau kaut kāds efekts būtu sasniedzams, turpinot darbinieku apmācību, pārkvalifikāciju, kur bieži vien pat nav pašu budžeta līdzekļus jātērē, bet ir Eiropas fondu piešprice. Te gan ar piebildi, ka naudu neizkaisa brīžam bezjēdzīgi, kā to vienā no saviem auditiem norādījusi arī Valsts kontrole. Visu ko gan jau varam!

Tomēr – iztiepies vai saraujies – darba spēka importēšana, ar ko lielākās ražotnes arī tepat Tukumā jau šobrīd izlīdzas, nepielūdzami turpināsies. Tādu īstu alternatīvu, ja neņem vērā jaunās māmiņas un nemotivētos jauniešus, jau patiesībā nemaz nav…