Tautiski novadiska un vēl ar rožu smaržu papildināta pasvinēšana mums te, Tukumā, sanākusi tāda pagarāka. Šķiet, lai nu kā, bet šogad izdevies "iespēlēt" it visos interešu lauciņos. Sava vieta un laiks atvēlēts ikvienam daudz maz kustēties, dzirdēt un redzēt varošam, arī līdzdarboties gribošam cilvēkam. Pat iedomāties nevaru, kurš un kas būtu aizmirsts…

Pat Kuldīgas svētku tīkotājiem mutes ir ciet – vietējā svinēšanās nevienu netraucē. Varējām šūpoties prieka un pārsteiguma šūpolēs no visvienkāršākajiem vēdera priekiem Gardēžu sacensībās līdz pat visaugstākajai virsotnei – izsmalcināti dievišķai mūzikai Dārza svētkos… Un nevarējām žēloties ne par naudas, ne iespēju trūkumu, jo daudzi pasākumi, faktiski – absolūtais vairums, gan bijušajos, gan šonedēļ gaidāmajos Rožu svētkos ir apmeklējami bez maksas…
Un tad man bija tā nelaime atvērt interneta komentāra lapu!…Zinu, ka apvainošanās ir grēks un arī dusmas ir tai pašā kategorijā, bet raudāt gan gribējās… Tik ļoti, nu ļo-ti, ļo-ti, žēl Dacītes! Mūsu Dacītes, kultūras nama direktores Daces Lebedas par, manuprāt, ne tikai nepelnītajām, bet arī nelietīgajām ķengām un pārmetumiem… Zinu, no tā nav pasargāts neviens, kas darbojas tik nepateicīgajā sabiedrisko aktivitāšu lauciņā un visu, ko dara, dara no sirds. Un tomēr… Dace Tukumā (gluži tāpat kā Ērodeja Zemītē, Maruta Tumē un vēl daudzas citas trakās kultūrnieces citviet novados) tas tiešām ir kas brīnumam līdzīgs. Ja Dace pati par visu necīnītos, visu nedarītu, līdz pat galējam aizsmakumam nevadītu, nekas mums te, mīlīši, nebūtu! Un ziniet, kāpēc? Nu, kaut vai tāpēc, ka mums nekam nepietiku naudas. Vai ziniet, cik jāmaksā dažādu "projektu" organizētājiem, producentiem un pasākumu vadītājiem?! Tūkstošiem vien, tūkstošiem vien… Bet mums re, ir Dace, kas neko vairāk par savu kultūrnieka algu tā arī nesaņem… Bet strādā par desmit, jo… Laikam jau viņai piemīt kāda šodien tā kā aizmirsta, tā kā aiz vārdiem "kas man par to būs" un "viss maksā tik, cik tas maksā" aprakta aizrautīga un arī godīga cilvēka īpašība – atbildība un savas misijas apziņa. Un darbs – kā aicinājums…
Un, kad tā padomā, tādu cilvēku nav mazums… Turies, Dacīt!