Sēžot un pikti raugoties uz lielveikalā pirkto, podiņā stādīto sudrabegli, kuras zaru roķeles ciešajā iepakojumā tik nežēlīgi pie stumbra piespiestas un tik ilgi turētas, ka laikam nekad vairs neatlieksies dabiskā stāvoklī, prātā domājas visādas Grinča cienīgas Ziemassvētku domas. Piemēram, par to, ko varētu izdarīt ar skaistā kociņa spīdzinātāju… Vai arī par to, ko mēs vispār saprotam no Ziemassvētkiem, kāpēc vispār tos svinam, kamdēļ visa šī ņemšanās ar eglītēm, mantiņām, spīgulīšiem, aizvien dārgākām dāvanām, un visa šī iepirkšanās kņada un steiga, un svētku pasākumi, pēc kuriem beigu beigās paliek vien tukšs maciņš un sāpošs vēders. Vai tā tam jābūt?

Labi, padomāsim par ziemīšu jēgu. Vispirms patīsim filmu atpakaļ, pameklēsim simboliku senajos rakstos, izvirzot hipotēzi, ka neba vēsturisko faktu un meteoroloģisko apstākļu stingra atbilstība liekama pirmajā vietā. Pieņemsim, ka nozīme ir tikai simbolos iekodētajai būtībai. Līdzīgi kā pasakās, uz kuru bāzes taču radīts pat īpašs terapijas veids…

Lai nu kā tur bija – nebija ar vēsturisko faktoloģiju, bet senā, teju pirms diviem gadu tūkstošiem radītajā stāstā skaidri saskatāms kāds simbolisks vēstījums. Ziemassvētku stāsts kā ikviens pārlaicīgs literārs darbs (vismaz raugoties no literāta viedokļa) sākas ar skaudru konfliktu, kādas ģimenes atstumtību no sabiedrības. Tik lielu atstumtību, ka pat tūdaļ gaidāmā bērna piedzimšana nespēj mīkstināt citkārt savstarpēji tik vienoto un izpalīdzīgo tautiešu sirdis. Vīrietim un sievietei ar dzemdībām jātiek galā vieniem pašiem kaut kādā tumšā alā (vēl viens simbols), bez vecmātes palīdzības, bez jelkādas kvalificētu speciālistu aprūpes, turklāt, kā mūsdienās teiktu, antisanitāros apstākļos. Tas ir zemākais punkts, par kuru zemāka var būt tikai nāve. Bet viņi izdzīvo, un tas ir pirmais  brīnums.

Stāsts vēsta vēl par citiem atstumtajiem. Tie ir lopu gani, nē, ne mazie ganiņi basām kājiņām, bet skarbi, raupji vīri, kas tolaik atradušies vienā no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Un tad vēl svešzemnieki, pēc tā laika vietējiem ticējumiem – aizliegtu un bīstamu zināšanu nesēji. Tieši viņi, šie izstumtie un “nepareizie”, ir tie, kam ļauts savām acīm skatīt debesu būtņu pulkus, kamēr pārējiem – “pareizajiem”, kuri taču atrodas turpat netālu, tas nav ļauts.

Un konflikts ir atrisināts. Tumsa uz brīdi atkāpjas. Vēl viens brīnums. Transformācija, metamorfoze. Atstumtie kļuvuši par izredzētajiem un sāk ceļu atpakaļ pie gaismas, ver durvis uz jaunu sākumu, jaunu laikmetu.

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, līdzīgi simboli rodami arī šķietami pretējās, tas ir, pagāniskajās tradīcijās. Tautas dziesmas vārdiem sakot, bagātie Ziemassvētki, kas “nogājuši lejiņā”, sasnieguši mūžīgo laika šūpoļu viszemāko punktu, nu ar cilvēku roku palīdzību tiek vilkti atpakaļ kalnā. Bluķim liesmojot, sadeg visas bēdas, viss, kas bijis slikts, nepareizs, izstumts un grēcīgs. Tas viss transformējas caur uguni, paliek pagātnē, sākas jauns cikls, jauns laiks, kurā jāskatās tikai uz priekšu, jāsāk domāt jaunas domas, plānot jaunus darbus.

Man šķiet, arī Grinča stāsta veidotāji vēlējušies paust mums tieši to pašu – vienkāršo Ziemassvētku simboliku, parādot modernas pasakas formā stāstu par vēl vienu sabiedrības izstumto – par mazo, zaļo un spalvaino dīvainīti, kas par spīti atbaidošajam izskatam mīlēja un gribēja būt mīlēts. Bet saņemot nežēlīgu noraidījumu, kļuva par autsaideru, par sabiedrības ienaidnieku, līdz beidzot Ziemassvētku brīnums paveica vēl vienu metamorfozi.

Un kur šajā stāstā gan paliek visas eglītes, spīgulīši, līzingā pirktie dārgie nieciņi, ar neveselīgiem produktiem pārkrautie iepirkumu rateļi?… Ir jau labi, ja tos varam atļauties, bet ticiet man, tiem nav īpašas nozīmes. No tā visa nekāda jēdzīgā metamorfoze nesanāks, ja neskaita to, par ko rakstīt te nebūtu pieklājīgi…

Gaišus svētkus visiem!