24 gadus vecā britu modele Harnama Haura Ginesa rekordu grāmatā ir iekļuvusi ar titulu «Visjaunākā sieviete ar bārdu». Es šo sasniegumu no manis neatkarīgu iemeslu dēļ vairs nevaru pārspēt, bet ir iespēja pacīnīties par nomināciju «Blondīne ar viskuplāko bārdu». Tas būtu mans mazais devums Latvijas starptautiskās atpazīšanas veicināšanā. Lai sasniegtu šo mērķi, man būtu jāiegulda līdzekļi matu augšanas stimulatoru iegādei, būtu daudz laika jāvelta bārdas kopšanai, būtu jāpārvar kompleksi, lai ar augsti paceltu galvu izturētu man veltītos uzmanības pierādījumus. Vai manas pūles, veicinot Latvijas atpazīstamību pasaulē, tiktu no valsts puses pienācīgi atalgotas? Šaubos. Ar prēmijām no nodokļu maksātāju kabatām netiek apdāvināti ne mākslinieki, ne inženieri, ne datorspeciālisti, kas ar savu darbu nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Tāda privilēģija – pateicība no valsts kopējā katla – ir tikai sportistiem, kam izdevies iepriecināt līdzjutējus ar augstiem sasniegumiem. Radioraidījumā «Krustpunktā», kurā tika apspriesta sportistu prēmēšana, tika teikts, ka prēmija ir valsts pateicība sportistiem par to, ka tie nes Latvijas vārdu pasaulē, ka veicina valsts atpazīstamību, ka stimulē noteiktu sporta veidu attīstību, ka pozitīvi ietekmē jaunatni. Kāpēc šādas prēmijas nesaņem citu jomu pārstāvji, piemēram, Eiropas koru olimpiādes uzvarētāji?

“Valsts vārda nešana pasaulē” – bieži lietots, bet grūti pierādāms arguments. Raidījumā izskanēja doma, ka informācija par sportista sasniegumu kompensēs ziņu par kāda Latvijas iedzīvotāja izdarītu noziegumu kaut kur pasaulē. Nu, nezinu gan, vai auditorijas tik viegli pārklājas – vai tie, kas lasa kriminālziņas, arī pārslēgsies uz sporta ziņām. Latvijā brāļu Dukuru panākumu dēļ ļoti populārs ir skeletons. Bet vai daudzi pasaules iedzīvotāji fano par šo sporta veidu (“kamaniņu” trases ierīkotas tikai padsmit valstīs, tātad lielai daļai sporta līdzjutēju šis sporta veids ir pilnīgi svešs)? Vai tā nav ilūzija, ka kāda sportista uzvara kādā turnīrā spodrina valsts tēlu? Diemžēl pat Francijas izcilie daiļslidotāji Gvendāls Pezerā un Briāns Žubērs nespēja man uzburt tik skaistu Francijas tēlu, lai to nenoārdītu uzmācīgie neeiropiskās kultūras pārstāvji Parīzē. Profesionālie sportisti (gan Briedis, gan Ostapenko) ar sportu pelna savu dienišķo, kāpēc par to vēl papildus jāprēmē? Zviedrijā, piemēram, prēmijas nedāļā, vai tāpēc šīs valsts tēls ir apsūbējis?

Latvijas sportistu uzvaras dod gandarījumu, enerģiju, dzīvesprieku vispirms jau mums pašiem. Bet par kādiem līdzekļiem! Žurnālists Armands Puče atklāti teica, ka daudzi sportisti fizisko treniņu dēļ apdala sevi izglītības jomā: “Viņi ir kaut kādā mērā aprobežoti, kaut kādā veidā arī garīgi kropli, un beigu galā pēc karjeras arī fiziskā kroplība nāk līdzi.” Tad jau tā ir jaunatnes maldināšana, nevis audzināšana. Mēs žēlojam dzīvniekus, lai tiem cirkū ar dresētām darbībām nebūtu jāizklaidē cilvēki, bet pieļaujam, ka pastāv valstiska sistēma, kas atbalsta un attīsta garīgu un fizisku kroplību (augstas klases sasniegumu sportam valsts tērē vairāk nekā sešus miljonus) ļaužu izklaidei. Sporta pārraižu laikā vajadzētu palaist titrus: “Atgādinām, ka nodarbošanās ar augstas klases sasniegumu sportu kaitē Jūsu veselībai!” Ja kāds tomēr izvēlas maizi pelnīt, sevi kropļojot, lai meklē sponsorus!

P. S. Iepriekšējā redakcijas slejā man bija piesities vadātājs un es biju nepareizi nosaukusi Zoji Sagas romānu «Meitene tīmeklī», galveno varoni no blogeres pārtaisot čivinātājā. Atvainojos visiem, kurus šī aplamība ir nokaitinājusi.