15. maijā – Ģimenes diena. Vai kāds bez kalendāra to atceras? Visticamāk, retais, lai gan par ģimeni vai vismaz tuvajiem domājam ik dienas. Bet kas pirmais nāk prātā, iedomājot ne kādu konkrēti, bet ģimeni vispār? Visticamāk, laimīgs pulciņš, kas aizdomīgi līdzīgs tēliem no paklāju, jogurtu vai varbūt suņu barības reklāmām… Jā, laimīgais bariņš, kam, piepulcējot draugus un arī draugu draugus, kas sēž ”draugos”, varētu sanākt viena laimīga tauta – laimīga sabiedrība. Tomēr statistika stāsta ko citu. Latvijā ir lielākais šķirto laulību skaits Eiropā (4 uz 1000 cilvēkiem); Latvijā ir vislielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropā (20% turīgāko valsts iedzīvotāju iegūst 42% no kopējiem ienākumiem, kamēr 20% trūcīgāko tikai 6,6%); Latvijā 39% sieviešu ir cietušas no fiziskas vai seksuālas vardarbības (60% – no psiholoģiskas vardarbības), kas ir septītais augstākais rādītājs ES (interesanti, ka pirmajā vietā ir Dānija (52%), kur, saskaņā ar laimes indeksa pētījumiem, mītot vieni no laimīgākajiem cilvēkiem uz planētas)… Vēl varētu pieminēt, ka Pasaules veselības organizācijas pētījumā pērn 50 valstu vidū Latvija izceļas kā valsts ar vienu no lielākajiem alkohola patēriņiem, lielāko smēķētāju īpatsvaru, zemāko mūža ilgumu un lielāko bērnu nabadzību… Var apšaubīt dažādu pētījumu metodoloģiju, ziņu patiesumu un atbilstību reālajai situācijai, taču, iedomājot par katru no piesauktajām jomām, gribētos teikt – fakti nav no pirksta izzīsti. Pārskatiet attiecības radu un draugu ģimenēs – cik daudz to balodīšu, kas laimīgi pensiju kopā sagaidījuši?… Ja laimīga ģimene ir laimīgas valsts pamats, tad mums šis pamats ir mazāks nekā tuvos un tālos kaimiņos. Kāpēc? Kāds kristīgāks par mani teiktu, – tāpēc, ka sirdis esam nocietinājuši; vēsturiski šeit ir varu krustceles, tāpēc par laimi vairāk jācīnās, tāpēc to sev un savējiem pietaupām… Taču laiks saprast arī to, ka laimīgas sabiedrības pamats nav stipra ģimene (kurā varas elitē vai mafijas klanā tādas nav?), bet mūsos ieaudzinātās vērtības un katra paša garīgais briedums – vai spējam apturēt iekšējo negausību un pasniegt roku tiem, kam grūtāk? Vai spējam būt godīgi – respektēt citu vajadzības tāpat kā savējās? Lūk, tie tikai daži cinīši ceļā uz laimīgāku nākotni…