Gandrīz vai vēstures stunda
Vērtējot nesen izsludināto Latvijas administratīvi teritoriālās reformas turpinājumu, gluži labi varētu izmantot vēsturē pasmeltas zināšanas. Spriežot par pašu faktu, piemēram, varētu runāt – gan apgrieztā veidā – par revolucionāro situāciju. Apgrieztā, jo mūsu gadījumā jau apakšas (pašvaldību vadība) nevis vairs negrib, bet gan īsti nevar noturēt varu. Izņemot dažas veiksmīgās, ar aktīviem iedzīvotājiem aplaimotās, lielākā daļa jau bez finansiālas piešprices no citiem iztikt nevar. Savukārt tām, kas dzīvo salīdzinoši zaļi, jāatzīst, – tas kaut kādā mērā notiek uz citu valsts reģionu noplicināšanās rēķina…
Skatot valsts attīstību un tās problēmas kopumā, it labi noderētu arī atgādinājums par feodālās sadrumstalotības laiku. Zinot pašu bijušā rajona novadu situāciju, kā ar iepazīstoties ar citu novadu pieredzīti, nešaubīgi jāsecina, lai arī valsts it kā viena, situācija ikvienā novadā ir gluži atšķirīga. Nē, nu skaidrs, ka tam ir objektīvi priekšnosacījumi, kas varētu būt, piemēram, atrašanās vieta, infrastruktūra, reljefs. Taču, kā redzams, ne mazums ir arī tādu, tā teikt, subjektīvu apstākļu, ko, pirmkārt un arī galvenokārt, nosaka vietējā vadoņa izcelsme, politiskā piederība, intelekts, godaprāts un tamlīdzīgi grūti salīdzināmi lielumi. Nu, piemēram, kā mēs varam salīdzināt Ventspils pavalsts vietējā vadoņa vēsturiskās iespējas iegūt finansiāli politisku ietekmi tranzītbiznesā jau sākotnējā kapitāla uzkrāšanas jeb tā sauktajā prihvatizācijas procesā (Ventspils piemērs) ar, teiksim, kaut kādas tur Jākabpils vadoņu necilajiem starta rādītājiem? Un cik nu objektīvas varēja un var būt tās dīvainās priekšrocības, ko mūsu valstī atsevišķu novadu izveidē devušas tādas tolaik pie varas esošo paroles kā ”es viņus pazīstu” vai ”viņš ir mūsu partijā” (tā pirms 10 gadiem varēja rasties tādi arī tobrīd dīvaini veidojumi kā Engures un Jaunpils novads)? Iznīcinošais subjektīvisms, kas pašvaldībās realizējas, piemēram, dažādu amatu un to pildītāju izdomāšanā, jau slēpjas arī likumā – likumā «Par pašvaldībām», kur uzdevumu pašvaldībām ir tik daudz, ka ne saskaitīt, ne lāgā padarīt… Tāpēc – dari vai nedari, bet rokas pieņemt darbā visvisādus ekspertus, konsultantus, speciālistus un tiem blakus stāvošus radus un draugus, pielāgojot atalgojumu profesiju klasifikatora iespējām (vai otrādi), ir visai brīvas.
Tieši tāpēc, raugoties nākotnē, ir skaidrs, ka ar vai bez reformas turpinājuma, feodālās sadrumstalotības problēmas jeb reģionālās atšķirības mazināt un attiecīgi daudz maz radīt līdzvērtīgus dzīves apstākļus visiem valsts iedzīvotājiem būs ļoti ļoti grūti… (Jācer, ka ne neiespējami.) Tā, manuprāt, lielākā nevienlīdzīgas attīstības problēma ir tā sauktais jautājums par zemi. Viens šai ziņā ir mērķtiecīga un ilglaicīga likumu ”likšana” tā, lai zemes īpašumu koncentrēšanās un vidējā latvieša nevienlīdzība, salīdzinot ar padomijas prihvatizētājiem un ārvalstu investoriem, tikai augtu, bet otrs ir iepriekš pie varas esošo ilgstoši koriģētā atbalsta politika, kas jebkādu vidēja un kur nu vēl maza saimniekošanas modeļa attīstību laukos padarīja par neiespējamu. Rezultātā? Ieskatāmies vēstures grāmatās, un tur skaidri melns uz balta rakstīts: ”Zemes koncentrācija atsevišķu lielu īpašnieku rokās nozīmēja, ka laukos iepriekšējais iedzīvotāju skaits vairs nebija vajadzīgs un tie masveidā sāka plūst uz pilsētām…” Attiecīgi visa ”ražošanas attīstība” un arī ”darba vietu radīšana” ir atkarīga vienīgi un tikai no vietējā zemes lielīpašnieka. Un ar kādām gan tagad reformām mēs šo feodālismam raksturīgo it kā negatīvo, bet absolūti jau šobrīd objektīvo parādību varētu novērst? Nu kā mēs, piemēram, varētu Jaunpils puses dižsaimnieku G. Sproģi rosināt veidot ”manufaktūru”, kurā vajadzētu ne tikai daudzas, bet arī labi atalgotas darbarokas?
Paliek jau arī otrs svarīgais subjektīvais lielums – līdera jautājums. Ar vai bez reformas, liela vai maza pļava – auns tajā tik un tā ir un paliek tikai auns…
Taču, gan zinot vēsturi, gan redzot, cik salīdzinoši ātri dažādi līderi un līderīši ir pašvaldību saimniecības izklakarējuši, cik un kā dažas kapitālsabiedrības bija un tiek stutētas no visu kopējiem resursiem, ir skaidrs, ka tā turpināties nevar.. Lai kā mums varbūt negribētos būt diženiem katram savā mazajā novadiņā, to vienkārši tik nelielā, maz apdzīvotā un no resursiem visai brīvajā valstī īsti atļauties nevaram.









