Mēdz sacīt, ka veiksmīga šodiena būs tam, kurš interesēsies par pagātni un domās par nākotni. Kurš būs noderīgs savai dzimtai, ģimenei, novadam un valstij… Kurš būs piederīgs savai skolai, kultūras namam un bibliotēkai, savai darba vietai… Esi un tu būsi!   

Bet kāpēc vajadzīga interese par pagātni? Tāpēc, ka tieši dzimtas saknes stiprina mūs un vedina arī domāt, kas paliks aiz mums. Bet – kas bija pirms mums?! Ir laimējies tiem, kas var lepoties ar senpierakstiem baznīcas grāmatās, kas, rūpīgi slēptas un glabātas padomju laikos, ļauj uzzināt par svarīgiem notikumiem kādā dzimtā. Taču pat ja tā visa nav, arvien vairāk ļaužu vēlas ielūkoties radurakstos, lai uzzinātu, – kā viņu dzimtā ienācis, piemēram, tik ierastais uzvārds. Vai sevi varam identificēt pēc koka, puķes vai dabas parādības, vai upes, ezera, muižas vai mājvietas – vācu vai latviešu valodā?! Vai taisnība, ka priekštecis dzimtas mājas nospēlējis kārtīs vai ka viss sācies no kādas raganas?… Jā, reizēm šajos dzimtas vēstures pētījumos nākas piedzīvot tik brīnumainas vai skaudras atklāsmes, bet tās varbūt arī iedod īstās atbildes uz tā brīža svarīgākajiem jautājumiem. Un tad arī uzraksts uz kapakmens dzimtas kapsētā vairs nav neko neizsakošu un padzisušu skaitļu un burtu virkne. Un liela laime, ja šie dzimtas stāsti nepaliek tikai vienas ģimenes atmiņās… 

Mēs savā laikrakstā priecājamies par katru, kas ir gatavs dalīties ar savām domām, atmiņām, fotogrāfijām, jo tā arī mēs varam veidot šo kopīgo Latvijas stāstu, ar kuru tik ļoti lepojamies, neraugoties uz to, ka mūsu vēsturē ir tik daudz traģisku un skarbu lappušu. Karu un izsūtījumu dēļ dzimtu kokos iztrūkst tik daudz zaru… Tai piederīgie izklīduši kur kurais plašajā pasaulē… Taču ziņām, ka kopienas spēks slēpjas prasmē meklēt un sasaukt savējos kopā. 

Šie stāsti apliecina, ka neesam mēs sākušies tukšā vietā, – tikai reizēm paši par to šaubāmies un ļaujam citiem mūs apšaubīt. Taču šobrīd vairāk nekā citkārt jāturas pie saviem spēka avotiem, kas var stiprināt un neļaut svešiem mūs šķelt un purināt… 

Bet ja kādam vajag vēl nozīmīgāku apliecinājumu mūsu esībai pagātnē – šogad, starp citu, atzīmējām 800. gadu jubileju Livonijas Indriķa hronikai, ko dēvē arī par Latvijas rakstītās vēstures sākuma punktu. Un tas nav sastindzis vēstures liecību apkopojums, bet gan ieskats pirmsākumos. Andrejs Pumpurs, eposu par Lāčplēsi rakstot, arī esot šajā hronikā cieši ieskatījies. Savukārt vēlāk Rainis to izcēlis daudz filozofiskākā līmenī, bet īstajā laikā un vietā 1988. gadā Māra Zālīte un Zigmārs Liepiņš atkal lika Lāčplēsim celties! 

Viss notiek īstajā vietā un laikā, tikai dod, Dievs, saprast, šis mūsu vai atkal Lāčplēša laiks.