Mūsu valsts ir sagaidījusi savu 30. dzimšanas dienu vai, pareizāk, apaļu gadadienu, kopš tā tika atzīta oficiāli. Tā kā vairāk esam ieraduši svinēt 4. maiju, kad par neatkarību tika nobalsots, šī diena parasti paiet daudz klusākā noskaņojumā. Lai gan patiesībā – tā ir kā zīmogs uz dokumenta. Tas nozīmēja, ka citas demokrātiskās valstis mūs pieņēma savā vidū, cerot, ka būsim līdzvērtīgi sabiedrotie un ka grūtā brīdī tās varēs paļauties arī uz mūsu atbalstu. Bet te arī viens jautājums: vai paši esam tā jutušies – kā sabiedrotie un brīvi? Vai tomēr daļai no mums bijusi sajūta, ka.. ak, mēs – nabadziņi, mēs – tie mazie, kas tāpat neko nespēsim izlemt, tāpēc lai tie lielie, kas visiem notikumiem ir tuvāk, lemj un dara pirmie! Mēs tad skatīsimies un – kā mācēsim, tā dosimies uz priekšu….

Un, kā redzam, ja jau 30 gadi pagājuši, tad kaut kā uz priekšu esam tikuši, lai gan ne ar visām valsts atjaunošanas vai, pareizāk, jaunas valsts būvēšanas lappusēm varam lepoties. Prihvatizācija, banku krahi, korupcija un ”savējie” amatos, kas ļaunākajos brīžos uzrāda valsts nozagšanas pazīmes – šīs nav ērtas vēstures lappuses arī jaunai valstij, vēl jo vairāk tāpēc, ka šie netikumi arvien vēl kā īlēni no maisa mēdz izlīst. Tad, kad piemirstas, ka valsts nav vis sava kabata, kur pagrābties, vai attīstības projekts, kas pielāgots konkrēta cilvēka, politiķa vai partijas vēlmēm. Vai mazums tā noticis, kad kāds lēmums vai likuma pants sabiedrībai šķiet tik savāds, ka tā nevar i ne nobrīnīties, kā kaut kas tāds ir iespējams?! Un paiet kāds mirklis, kad kārtis tiek celtas galdā – te kāds pensijas fondā bija varējis īpaši lielas summas iemaksāt, te kāds pašvaldības teju vai visu attīstības naudu saņemt, un noteikti ir vēl kaudzēm brīnumu, kurus pat nezinām, jo – lai arī esam maza valsts, likumu un noteikumu mums ir tik daudz, lai katru kustību vajadzības gadījumā varētu arī  normatīvu pamatot. Vai tas būtu pārmetums?! Zināmā mērā – jā, jo šis lielais dokumentu daudzums arī valsts pārvaldes aparātam liek (vai sekmē iespēju) kustēties tik lēnām, ka jābrīnās, kā vispār šais 30 gados esam tikuši uz priekšu. Un ja vēl pieskaita pašvaldību aktus, kurus valsts paģēr tām pieņemt, tad patiesībā esam izveidojušies par zemi, kurā diemžēl nevis dokuments kalpo cilvēkam, bet cilvēks – dokumentam… To starp citu, kā šķiet, apliecina arī joprojām daudzo iestāžu aizvērtās durvis un nu ļoti ”attālinātā” pieeja reālu problēmu risināšanā… Un tad jau nav brīnums, ka par teju vai par mesijām tiek iecelti tādi ”pašmāju brīnumi” kā Šlesers, Gobzems un tamlīdzīgie…

Bet no otras puses arī it kā dīvainie – antivakseriskie protesti apliecina – mēs dzīvojam BRĪVĀ valstī! Nemaz nerunājot par milzīgajiem ar roku taustāmajiem un acīmredzamajiem sasniegumiem, labumiem, ko esam sasnieguši pa šiem 30 gadiem (tehnoloģijas, infrastruktūra, kaut tās pašas attīrīšanas iekārtas, rekultivētās izgāztuves, rekonstruētās un uzceltās kultūras celtnes – Liepājas Dzintars, Ventspils, Rēzeknes, Cēsu koncertzāles, Gaismas pils, Daugavpils augstskola, Latvijas universitātes un Tehniskās universitātes zinātņu centru un vēl, un vēl, un vēl… Un mēs pa šiem 30 gadiem esam gana tālu tikuši arī pilsonisko brīvību jomā. Atšķirībā no tāda brīnuma kā kaimiņos esošās Ziemeļkorejas līdzinieces Baltkrievijas, mums taču ir iespējams brīvi paust savas domas, varam staigāt savas tautas tērpos, joprojām varam runāt, rakstīt, dziedāt savā dzimtajā valodā! Varam, ja nu tāda nots uznākusi, arī pateikt visu, ko domājam par Prezidentu un, lēkājot uz priekšu un atpakaļ pār gaumes-bezgaumības robežu, varam cepināt politiķus sarunu festivālā. Jā, varam arī izplatīt murgainas teorijas un veidot to sekotāju kopas. Varam sekot reiz mūs pamatīgi piekrāpušiem, ”netīriem” politiķiem. Varam slavināt valdošus zagļus, kas, iespējams, beidzot tiks ietupināti cietumā. Vara. Bet vai vajag, ja arī turpmāk gribam dzīvot BRĪVĀ un paši SAVĀ valstī?