Labais stils paredz, ka, rakstot viedokļu slejas, nevajadzētu pārāk aizrauties – nevajadzētu savelt nepārredzamu problēmu mūri… Tomēr, jāteic, ne vienmēr izdodas labos priekšrakstus ievērot… Japānas nelaimes, sasniedzot Latviju, gluži vai dabiski transformējas par "latviešu problēmām". Pirmkārt, jau diskusijās par to – cik droši savā zemē varam justies. Otrkārt – vai celt atomreaktoru Baltijā tiešām būtu prātīgi?
Par drošību. Šai ziņā tiešām dzīvojam gluži vai Dieva izredzētā zemē – var jau būt, ka mūžīgi pelēcīgās debesis un lietus plīkšķēšana var kādu līdz nāvei nogarlaikot, taču maz ticams, ka Latviju skars kāda megakataklizma, kas 10 000 iedzīvotāju pāris minūtēs noslaucītu no zemes virsas. Cita lieta, vai mēs to maz uzzinātu, ka kataklizma tuvojas? Ja ieskatās, piemēram, Radiācijas drošības centra lapā, redzams, ka pēdējās publiskās aktivitātes bijušas vien pagājušajā gadā… Bet, kas vēl jo svarīgāk – vai mēs spētu cīnīties ar sekām? Var jau būt, ka, šoka ķerti lielas nelaimes priekšā, Latvijas iedzīvotāji beidzot draudzīgi sadotos rokās gluži kā apbrīnojamie japāņi, nevis laupītu un slepkavotu, kā to darīja amerikāņi viesuļvētras Katrīna plosīšanās laikā?… Bet tomēr ceru, ka nekad nepienāks tā diena, lai šī teoriju tiktu pārbaudīta, jo…ja nu tomēr?…
Par reaktoru. Pragmatiski lietu pētot, vēl jau īsti nemaz nav skaidrs, vai Baltijas valstis plus vēl citi interesenti vispār spēs vienoties par «Visaginas AES projektu». Un ja arī līdzekļus kopīgi sakasīs, nez vēl pēc cik desmitgadēm Lietuvā darbu sāks atomreaktors… Tomēr mazliet uzjautrinošs šķiet fakts, ka visā Eiropā pret atomenerģiju sākuši iebilst humānisti. Bīstami un kaitīgi šādi reaktori esot, kas, Japānu kā piemēru minot, ir kā uz delnas… Un tomēr, vai citi enerģijas avoti ir mazāk kaitīgāki un bīstami? Vai nafta nav ne tikai piesārņojuma, bet arī daudzu, jo daudzu postošu karu cēlonis?! Un nākotnē cīņas par enerģiju tikai pieaugs! Nezin vai esam gatavi atgriezties uz dzīvi pirmatnējo vācēju un krājēju apmetnē…