Kad dzirdam par kārtējo novada skolu, kurā pēdējo reizi notiek izlaidums, kļūst bezcerīgi skumji. Jo tikai rozā ilūziju burbulī dzīvojošs cilvēks var neredzēt vai izlikties neredzam pašreiz valdošo drūmo tendenci mūsu valsts attīstībā. 

Šoreiz stāsts nav par ierēdņu izdomātām skolu “optimizācijām” – pārcelšanām, pievienošanām, apvienošanām un citām izdarībām, kas saistītas ar sausiem aprēķiniem vai birokrātiskiem apsvērumiem. Gatavojot kārtējo publikāciju par mūsu novada vēsturi, kas atainota vietējo laikrakstu slejās, nesen aprakstīju vienu šādu procesu, proti, rakstnieka Ernesta Birznieka - Upīša pirmās skoliņas Dzirciema «Ķesteros» likvidēšanu un pievienošanu Lamiņu skolai 1925. gadā. Bet nu, pēc 101 gada arī Lamiņos vairs neskanēs skolas zvans un bērnu smiekli. Tāpat kā Matkulē, Cērē, Zemītē un drīz vien – arī cituviet novadā. 

Pragmatiski aplūkojot šo situāciju, lēmumus par izglītības iestāžu slēgšanu it kā var saprast. Naudas, kā mēdz teikt, ir tik, cik ir, valstij ir savas prioritātes un “nauda seko skolēnam”. Nav skolēna, tātad – nav naudas. Vienkārši. Pēc mūsdienu standartiem katrā skolā jābūt konkrētiem pedagogiem un speciālistiem, un tehniskajiem darbiniekiem, un nevar tā, kā bija pirms 100 un vairāk gadiem, kad viens skolotājs apmācīja divas vai pat trīs klases reizē, ar burvju mākslinieka veiklību “žonglējot” starp klašu telpām vienas mācību stundas laikā. Tagad tā vairs nedrīkst. Tagad “jāžonglē” starp pedagoģisko un birokrātisko darbu, pēdējam kļūstot aizvien uzmācīgākam un apjomīgākam. Mums tagad ir standarti, vērtēšanas kritēriji, metodiskais darbs, pašnovērtējuma ziņojumi, caurviju prasmes, kompetenču pieeja un kas tik vēl ne. Tāpēc skolas personālam jābūt tādam, lai darbinieki ar šiem visiem modernismiem spētu tikt galā, un pilnīgi skaidrs, ka te neko optimizēt nedrīkst. Tāpēc, samazinoties bērnu skaitam, izmaksas uz vienu bērnu pieaug, jo sistēma nepieļauj fiksēto izmaksu apcirpšanu. Ja skolā ir 20-30 bērni, tad skolotāju algas, ēkas uzturēšana, apkure, elektrība, transports un administrācija izmaksā gandrīz tikpat daudz vai pat vairāk nekā skolā ar 100-150 bērniem. Rezultātā viena skolēna izmaksas mazajās skolās kļūst pārlieku augstas. Un, kad skolēnu skaits samazinās līdz kritiskam līmenim, pašvaldība spiesta pieņemt šo sāpīgo lēmumu un slēgt kārtējo iestādi. Ko lai dara, ja pagastā vien daži bērni palikuši, un no šiem dažiem liela daļa brauc zinības smelties uz citu pagastu vai pilsētas skolām? Kāpēc? Tāpēc, ka vecāki tur strādā un viņiem tā ērtāk. Tāpēc, ka lielākajās skolās ir attiecīgi lielākas iespējas, tur ir interešu izglītības grupas, ko agrāk sauca par pulciņiem. Izmirstošajos pagastiņos taču nemaksās algu cilvēkam, lai vadītu pulciņu ar vienu vai diviem bērniem! Ekonomikai, tā teikt, jābūt ekonomiskai, nevis izšķērdīgai. 

Protams, sistēmu neviens mainīt negrasās. Birokrātija nevis samazinās, bet pieaug. Arī stratēģija paliek tā pati vecā, un nauda turpina sekot skolēnam, proti, aizplūst no mazajām kopienām. Visur tā nav. Piemēram, Norvēģijā, Somijā vai Islandē mazo un nomaļo kopienu uzturēšana tiek uzskatīta par stratēģisku mērķi. Tur valsts apzināti subsidē mazas skoliņas, pat ja tas ir dārgi. Bet mēs tā nevaram un negribam, jo esam mazi un nabadzīgi, jo neesam čadīgi nodokļu maksātāji, jo ēnu ekonomika mums veido piekto daļu no iekšzemes kopprodukta, turklāt sabiedrība noveco, pensijām drīz pietrūks līdzekļu, kamēr liela daļa potenciālo nodokļu maksātāji dod pienesumu Vācijas, Apvienotās Karalistes un citu Eiropas valstu sociālajiem budžetiem un tā tālāk. Nav brīnums, ka nevaram atļauties mainīt stratēģiju un subsidēt mazās kopienas, tāpēc mūsu stratēģija joprojām ir tāda, ka līdzekļi jāizmanto efektīvāk, veidojot lielākas, spēcīgākas skolas. 

Varētu jau padiskutēt par līdzekļu efektīvu izmantošanu citās nozarēs, piemēram sākot ar rijīgā birokrātiskā aparāta samazināšanu. Varētu parunāt par fondu līdzekļu šķērdēšanu dažādiem apšaubāmas lietderības “projektiem”, sacīsim, daudzajiem pētījumiem par migrantu labsajūtu, miljonu dalīšanas shēmas IT un citās jomās. Varētu parunāt par to, kāpēc pozīcijas būvdarbu tāmēs, kas tiek apmaksātas no valsts un pašvaldību budžeta vai fondu līdzekļiem, ir ievērojami lielākas, nekā tās pašas pozīcijas privātajiem pasūtītājiem, tādējādi radot virspeļņu desmitiem un simtiem miljonu eiro apmērā. Varētu pievērsties arī karteļiem, un vēl par daudz ko citu mēs varētu padiskutēt, taču tad mums pārmetīs par novirzīšanos no tēmas. 

Tādējādi vismaz šobrīd “izglītības ekosistēmā” mēs turpinām virzīties pa optimizācijas ceļu, un, kamēr nebūs politiskās gribas un ekonomisko priekšnoteikumu esošās stratēģijas pārskatīšanai, nekas nemainīsies. Savukārt izmaiņas, dārgie draugi, ir mūsu pašu rokās. Vēlmi maksāt nodokļus un uzlabot demogrāfiju (proti, vairoties) neviens politiķis uz paplātes mums nepienesīs, lai cik varošs viņš publiski “neiztaisītos”.