Nedaudz, bet tomēr apsildot degunu Eiropas dienvidos, atgriešanās dzimtajās ārēs ir teju šokējoša. Un tas ne tikai tādēļ, ka kārtējo reizi jāpārdislocē biezāka apģērba vieta aktuālajā garderobē (ir jau gandrīz pierasts pie Latvijas nestabilajiem laika apstākļiem), bet jo īpaši skaudri nākas izjust ceļu kvalitātes uzskatāmās atšķirības. Turklāt vēl tik izteiktais panīkums, pat tukšums Latvijas laukos, it īpaši, ja valsts robeža tiek šķērsota ne tik ierastajos, lielajos robežpunktos… Bet ko nu daudz par to? Iespējams, tas tik tāds vietējai mentalitātei atbilstošs īdzīgums no sērijas “citur zāle zaļāka”…

Visādi citādi, tieši ceļojot, var pavisam konkrēti izjust Eiropas Savienības sniegtos labumus – robežkontroles gandrīz nekur nav, eiro ir gana ejoša valūta pat tajās valstīs, kas eirozonai vēl nav pievienojušās. Visur, ja ne gluži “sejā pazīst”, tad vismaz zina, kur tāda Latvija atrodas. Kopumā to varētu saukt par brīvības sajūtu, ko nodrošina daudzmaz vienota un saprotama sistēma savienības robežās.

Vēl gramu tālāk aizdomājoties, viena no šīs sistēmas pamatstutēm, protams, ir demokrātija, kuras īstenošanā ar vēlēšanu starpniecību vistiešākā veidā katrs atkal varēs piedalīties jau 24. maijā. Kā Latvijā, tā arī citviet no afišu stabiem, žogmalēm un autobusu pieturām rēgojas smaidīgas vai rūpju māktas potenciālo eiroparlamentāriešu sejas. Valodas barjera gan traucēja saprast, vai tuvākie un tālākie kaimiņi arī sola tādus pašu brīnumus paveikt, kā mūsu bāleliņi un tautu meitas, kas, sēžot ērtā un labi apmaksātā deputāta krēslā (patiesībā labi noslēpušies no tautas redzīgās acs un reāliem pienākumiem), grib uzlabot i pensiju, i veselības, i dzimstības rādītājus Latvijā. Un tieši tāpēc, ka gribētāju gana daudz, ka vairums vēlētāju joprojām gana neaktīvi, ka pasaule visapkārt šūpojas, manuprāt, ir vēl jo svarīgāk saņemties un uz vēlēšanām tomēr aiziet. Jo lai nu ko, bet pret Latvijas valsti vērstas, melīgas, klaji dumjas un nezināmas izcelsmes naudas finansētas personas Eiropas Parlamentā ielaist nedrīkstam.

Jo tad tomēr varētu būt vismaz cerības, ka kopējā sistēma kaut ar nobīdi, bet nostrādās arī mūsu labā – arī te būs gan gludāki ceļi, gan sakoptāki lauki un nebūs vairs iemesla, šķērsojot robežu, būt nelielā, tomēr šokā…