1. aprīļa avīzē pienāktos runāt par kaut ko smieklīgu, jocīgu un pārsteidzošu, lai arī šādā veidā piesaistītu lasītāju uzmanību, piemēram, publicējot pilnīgi negaidītu un vienkārši neticamu ziņu. Nu, kaut vai šādu – ka tepat, pilsētas pievārtē, iecerēts būvēt atkritumu poligonu… Un tad ar vārdiņiem aprill!, aprill! raksta apakšā varētu šo ziņu atsaukt. Iedomājieties, cik daudzi, aprilļus izlasot, uzelpotu… Un cik labi būtu, ja arī dzīvē tā notiktu – ka ar vienu vēja pūtienu, ar vienu bēguma vilni, ar vienu vārdu vai ar vieglu roku varētu visas sliktās ziņas aizslaucīt kā puteklīšus no grīdas un vismaz tādā veidā – emocionāli – varētu padarīt dzīvi priecīgāku.

Lai gan te gribējās uzrakstīt, ka tā notiek tikai pasakās, patiesībā, kad palūkojamies apkārt, daudzkārt to izdarīt nemaz nebūtu tik grūti. Ir taču daudz tādu problēmu, kuras, šķiet, tieši tā – ar vienu rokas mājienu – varētu atrisināt. Tā kā jau sākumā pieminējām atkritumus, ar tiem arī turpināsim; konkrēti – ar tiem pašiem šķiroto atkritumu laukumiem, kuros salikti ”zvaniņi” un kuriem apkārt salikti visdažādākā kalibra maisi un maisiņi. Par šo problēmu runāts gadiem, taču, ja tā padomā – nu kas tur būtu ko nesavākt, jo nereti tais maisos jau ir tieši tas pats, kas zvaniņā, tikai nolikts blakus. Protams, nav labi, bet – ja to visu laikus aizvāktu, varbūt arī zvaniņi nekļūtu par miskasti?! Turklāt par visu taču jau ir samaksāts… Līdzīgs stāsts ir par bedrēm ielās – nu rodas viena tāda paliela “ieplaka” ielas vidū un traucē dzīvi tiem daudzajiem desmitiem šoferīšu, kas tajā iebrauc. Cilvēki sūdzas, dome sola, mēs rakstām… Sacelta liela jezga, bet kas no tā visa bedrei?! Tā vienkārši turpina pārbaudīt pacietību.

Un līdzīgus stāstus mēs uzklausām vai ikdienu – par nenopļautu zāli, par neaizbērtu grāvi… Par daudziem maziem darbiņiem, kurus garāmgājējs vai braucējs pat nebūtu pamanījis, ja vien tie tik ļoti nebojātu dzīvi. Kā reiz dzirdēts – ja ielas malā nemētātos ceļu darbos atstāti akmeņi, varbūt arī nebūtu izsistu logu mājām un mašīnām?… Diemžēl aiz katra šāda gadījuma nevaram pateikt aprill, aprill, jo dzīvē kā jau dzīvē – kāds kārto, kāds posta… Bet – ja nu tomēr?!