Kad pieaug neapmierinātība ar skarbo apkārtējo realitāti, cilvēki biežāk izpratni, izklaidi, aizmiršanos (ko nu kurais) meklē mākslā. Un tagad palūkojieties – teātra izrāžu biļetes izpirktas mēnešiem uz priekšu, koncertzāles ir klausītāju pilnas, muzeju apmeklētāju skaits gada laikā (salīdzinot ar iepriekšējo) palielinājies par 10%. Nacionālais mākslas muzejs vien pēc rekonstrukcijas uzņēmis vairāk par 262 tūkstošiem interesentu, kā arī ieguvis «Kilograms kultūras» balvu kategorijā «Gada notikums». No otras puses – ja jau varam atļauties maksāt par mākslu, tad tik slikti nemaz nedzīvojam? Ne vienmēr nabadzība ir tā, kas visvairāk nomāc, bet netaisnība un nevienlīdzība. Taču vai mākslā var patverties no dzīves? Vai varbūt tieši otrādi – cilvēki tajā tiecas ieraudzīt realitātes atspulgus?

Īstenība un māksla nereti tā sajaukušās, ka gribēdams neatšķirsi, kur viena beidzas un otra sākas. Ar lielu interesi varētu vērot politiķu aktierspēles meistarību, ja vien viņu pieņemtie lēmumi tik ļoti neietekmētu ikdienu. Kam ar to nav gana, tas dodas skatīties «Kārklus» Jaunajā Rīgas teātrī. Savukārt mākslinieks Krišs Salmanis pašreizējo situāciju raksturo šādi: “Kad mākslinieki piedāvāja savu patiesību, ko tagad sauc par pēcpatiesību, viss bija kārtībā. Visi saprata, ka tā ir māksla – tā balstās uz faktiem, bet klāt var būt arī fikcija. Mūsdienās šos paņēmienus pārņēmuši pat lielvalstu vadītāji gluži klajā veidā.”

Krišs Salmanis, Anna Salmane un komponists Kristaps Pētersons ir šī gada Purvīša balvas laureāti. Viņu izstāde «Dziesma», tāpat kā pārējo septiņu nominantu darbi līdz 9. aprīlim aplūkojama Nacionālajā mākslas muzejā. «Dziesma» ir par Dziesmusvētkiem, kuriem, kā uzskata autori, arvien bijusi ievērojama nozīme arīdzan kā pretošanās formai. Par tādu tie varētu kļūt arī sociālo tīklu un viltus ziņu pārņemtajiem prātiem. Nu, lūk, atkal abas kopā – māksla un politika! Diemžēl jāsaka, ka ar izstādes skatīšanu vien nepietiek – bez tuvākiem paskaidrojumiem kopdarba ideja neatklājas. Bet vizuālajai mākslai taču vajadzētu runāt bez vārdiem, vai ne? Un visbeidzot. Ilgi domāju, kāda šim multimediālajam darbam, ko gleznotāja ota nav skārusi, saikne ar vecmeistaru Purvīti? Un uzzināju, ka, būdams tālredzīgs kultūrpolitiķis, Vilhelms Purvītis arvien atbalstījis jaunos talantus, jo viņu domai pieder nākotne. Tāpēc arī balvai viņa vārds.