Dodiet naudu! Pameklēsim, kur iztērēt!

Jau pērn, kad daža laba pašvaldība vēl tikai dzīrās dibināt savu veidojumu, kas nodarbosies ar pieaugušo izglītošanu, jautājām, vai maz tas vajadzīgs? Gana daudz privātu mācību iestāžu, kas veiksmīgi iepeldējušas Eiropas naudas upē un jau organizē kursus, apmācības bezdarbniekiem, citām mazaizsargātām sabiedrības grupām. Pat ja par kvalitāti reizēm var strīdēties – tām vismaz ir telpas, arī pieredze, gadiem veidoti kontakti ar pasniedzējiem utml. Bet te, pēkšņi, tukšā vietā atkal kaut kas pavisam jauns!… Taču tobrīd pie teikšanas esošie, aizbildinoties ar uzņēmējiem, kas sūdzas, cik viņiem grūši atvilināt pie sevis amata pretējus, tomēr deva akceptu pieaugušo izglītības centra izveidei. Tā teikt, ja jau naudu dod, tad kaut caur “galīgi nevaru”, tomēr jaunveidojums jādabū gatavs! Bet par to, kā un vai maz tas strādās (vai izdosies sadabūt un apmācīts tos trūkstošos speciālistus), padomās kaut kad, pēc tam…
Konkrētu pašvaldību neminu, jo tā īsti nav lokāla problēma un pat ne kāds īpašs gadījums. Kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā un čakli tērējam tās naudu, šis ir bieži piekopts rīcības modelis. Tā teikt, nevis nauda seko vajadzībai, bet, ja ir nauda, – vajadzību ja ne atradīsim, tad – izdomāsim! Līdzīgā kārtā taču vēl nesen tika saveidoti tie paši Klientu apkalpošanas centri, kas tika solīti kā “vienas pieturas aģentūras“ piepildījums dzīvē. Realitātē, kā šķiet, tā sauktie «KAC» gan vairāk darbojas kā vēl viens papildu priekšpostenis, kas aizsargā pašvaldībā strādājošos speciālistus no uzmācīgiem apmeklētājiem, jo virkni sasolīto darbību, jo īpaši tās, kas saistītas ar valsts iestādēm, tur tāpat nav iespējams veikt. Savukārt valsts, atmetot burkānu pašvaldībām (naudu centra izveidei un iekārtošanai), acīmredzot cer, ka neviens nepamanīs kā reģionos palēnām un pamazām viss tiek saīsināts un samazināts, kaut, šķiet, tur, kaut kur – centrā, no bada neviens īsti neblīst…
Līdzīgu piemēru ir vēl daudz. Sākot ar daudzmiljonu projektiem veselības veicināšanai, kas, atkarībā no izpildījuma, iespējams, nav nemaz tik slikti (Bet, vai sasniedz īsto auditoriju?), un beidzot ar vēl dārgākajiem atjaunojamās enerģijas ražotājiem, par kuru caurkritušajiem un Eiropas finansētājiem projektiem maksājam un turpināsim maksās mēs visi – visi elektroenerģijas patērētāji.
Un, kas skumjākais, – visi saprot un redz, ka it kā labas ieceres darbojas tukšgaitā un labumu nes neba nu sabiedrībai kopumā, bet labākajā gadījumā kaut kādam šauram cilvēku lokam. Turklāt – bieži vien uz īsu brīdi.
Taču… kamēr naudu dod… Tikmēr acīmredzot nekas būtiski nemainīsies.










