Lai nu televīzijai nesekoju, jo tādas mājās vienkārši nav, tomēr piefiksēju, ka jau pērn lieliskais Depardjē šūmējās par dzimtenes nodokļiem; tad tā kā teicās kļūt par Beļģijas pilsoni, bet nu, skat, jau kļuvis par Krievijas pavalstnieku ar nākotnes plāniem Mordovijā. Ko teiksiet? No žurnālistikas viedokļa, pareizi būtu iedziļināties tēmā – skaidrot, kāpēc Francijas sociālistu valdība plāno ieturēt 75% no to pilsoņu ienākumiem, kas saņem vairāk par miljonu eiro gadā; kāpēc Depardjē dzimtenes patriots izrādās tikai filmās un kālab tik negaidīti iemīlējis «dižo demokrātijas valsti» Krieviju?… Varētu parunāt arī par vecuma neprātu vai nedagulētu Vecgada svinību dullumu, ja padomā, ko tik visu Depardjē jaunā gada pirmajās dienās sadarījis – papļāpājis ar Putinu Sočos, saņēmis Krievijas pasi, tautastērpā uzēdis bliņas ar Udmurtijas draiskulēm, aplūkojis zemnieku dumpja vadoņa Jemeļjana Pugačova pieminekli, vietējo novadpētniecības muzeju, Saranskas Operas un baleta teātrī mīlīgi atteicies no piedāvātā Mordovijas Kultūras ministra amata… Kas tālāk? Gaidīsim, ar ko Depardjē pārsteigs Krieviju, pasauli un varbūt pats sevi, tomēr man gribētos abstrahēties no konkrētas personības un palikt pie turīga cilvēka uzstādījumiem šodienas pasaulē – laikā, kad tik bieži tiek runāts gan par dažādām krīzēm, gan to, cik pareizi būtu visiem solidāri savilkt jostas… Protams, būtu interesanti uzklausīt Depardjē cilvēcisko stāstu, ko viņš visu vairs nevarētu atļauties, palikdams Francijā? Ko nevarētu atļauties mūsu bankas vadītājs Rimšēvics, ja nebūtu cieti uzstājis uz algu, kas pārspēja pat ASV Federālo rezervju bankas vadītāja atalgojumu? Ko pastāstītu Latvijas bagātākais basketbolists Biedriņš, kas pērn tika pieķerts mēģinājumā noblēdīt nodokļus?… Jādomā, šos stāstus, ko varētu turpināt biezā slānī, vieno laba apetīte – nevēlēšanās sevi apdalīt un ierobežot gluži taustāmās lietās; pat pārkāpjot atļautā un pieņemamā robežas, lai gan par šīm robežām būtu jāpadomā ne tikai miljonāram, bet ikvienam. Turklāt –  jāpadomā laika nogrieznī, kas garāks par dzīvi…