Par to, ka Tukuma Brīvības laukumā pēc tā rekonstrukcijas vairs nebūs ierastās strūklakas, mēs zinājām jau sen. Vairāk nekā pirms deviņiem gadiem, 2017. gada 3. martā, Tukuma pašvaldība aicināja laukumam blakus esošo īpašumu īpašniekus, institūciju pārstāvjus, kā arī interesentus un uzņēmējus uz Brīvības laukuma rekonstrukcijas projekta apspriedi. Jau tolaik bija redzama iecerētā laukuma vizualizācija, kas tapa saskaņā ar vēl senāku – 2013. gadā notikušu – metu konkursu, kurā uzvarēja “Mark arhitekti”. Apspriešanas laikā tika norādīts, ka strūklaka tiks pārvietota uz laukuma pretējo malu un pilnībā mainīsies tās izskats, turklāt strūklaka varētu tikt papildināta ar tēlniecības objektu – dejojošas sievietes tēlu kā atbilstošu brīvības tēmai, kas iekļauta laukuma nosaukumā. Taču toreiz šī iecere neizraisīja īpašas diskusijas, apspriedes dalībnieki vairāk satraucās par laukuma vizuālo izskatu kopumā, transporta kustību, auto stāvvietām, kokiem un apkārtējo ēku žēlīgo izskatu, kas disharmonēs ar jauno laukuma konceptu.

Papildus 2017. gada marta apspriedei pie šī jautājuma atgriezāmies 2023. gada pavasarī, kad iedzīvotāju forumos un prezentācijās tika atkārtoti parādīta ieceres vizualizācija un stāstīts par plānotajiem pazemes komunikāciju pārbūves darbiem un satiksmes izmaiņām. Tiesa, daļa no apmeklētājiem pauda neapmierinātību ar ieceri. Tomēr neapmierinātība diemžēl vairs nav arguments, jo kopš 2007. gada publiskajai apspriešanai ir tikai konsultatīvs raksturs un būvvaldei tas nav obligāti saistošs. 

Jāteic, ka visās šajās apspriešanās lielākā uzmanība tika pievērsta iecerei kopumā un tam, kā laukums izskatīsies uz vecpilsētas fona. Dejojošā sieviete reizēm pieminēta gan tika, bet tikai tā, garāmejot. Sāka baumot, ka šī dejotāja būšot, tā teikt, mazliet korpulenta, daži asprāši ierosināja to nosaukt par “resno kundzīti”, bet vēl daži ierosināja tai dot vārdu...  Ar to arī sabiedrības interese beidzās. 

Nu mēs beidzot esam iepazinušies ar iespējamo balerīnas izskatu. Daži ir samulsuši, vēl daži jūtas trigerēti (latviski – sakacināti vai saērcināti). Daži vaicā, vai tiešām šo pliko resnīti pienāktos eksponēt pašā pilsētas centrā, turklāt dažu soļu attālumā no baznīcas, jo pilsētvides labiekārtošanai un publiskajai mākslai taču vajadzētu kalpot par kopienu vienojošu elementu, kas iedzīvotājos rada lepnumu un piederības sajūtu, nevis... Hm... 

Jāteic, ka problēma šajā gadījumā nav kailums kā tāds, balerīnas tēla nosliece uz korpulenci vai aizspriedumi pret kādām konkrētām dejotājas ķermeņa daļām. Jāatceras, ka apaļīgas formas savulaik bija iecienījuši gan paleolīta laikmeta ļaudis pirms 20 tūkstošiem gadu (Villendorfas Venēras figūra), gan renesanses un baroka laikmeta klasiķi, piemēram, gleznotājs Rubenss. Šādas formas rodamas arī mūsu tautas tradīcijās un paražās, kur dūšīgi sieviešu ķermeņi liecināja par auglību, veselīgumu, pārpilnību un dzīvības spēku. Tiesa gan, senie laiki ar saviem simboliem jau ir pagātne, un šodien auguma kuplums nereti liecina par sliktu vielu maiņu organismā, par tādu produktu patēriņu, kas pārsātināti ar neveselīgiem komponentiem, par mazkustīgu dzīves veidu utt. Protams, varam diskutēt par brīvību no aizspriedumiem, par drosmi izpausties mākslā, par to, ka līdzīgi pliki objekti ir sastopami arī citviet pasaulē un tamlīdzīgi, bet šajā gadījumā varbūt vietā būtu vēlreiz pārdomāt, vai konkrētais objekts tieši konkrētajā vietā ir atbilstošs kontekstam, vai tiešām Brīvības laukuma nosaukums simbolizē to, ko iedomājies mākslinieks, un vai objekta izmaksas un izpildījums ir pietiekami pamatots.

Jāatzīst, ka korpulentās dejojošās Tukuma Venēras vai Katrīnas plānotā cena nešokēja. Savulaik Daugavā peldošais putuplasta kakucis ar nosaukumu “Korupcijas aisbergs” izmaksāja 25 tūkstošus, bet Tukuma krunkainās Lieldienu olas – tūkstoti gabalā. Tad jau 140 tūkstoši par tādu paliekošu mākslas objektu, kas noteikti piesaistīs arī starptautisku uzmanību, nebūtu nekāds “kosmoss”. Jautājums ir cits. Ja reiz mēs zinām nosaukt aptuveno cenu, tad jau kāds ir veicis vismaz vienkāršotu cenu aptauju. Turklāt – tādā eksotiskā un tālā zemē kā Ķīna, jo tieši tur grasās izgatavot šo topošo Tukuma simbolu. Kāpēc Ķīnā? Vai gan pašreiz sabiedrības apziņā netiek kultivēta attieksme, ka vairums preču no šīs austrumu valsts ir “štrunti”, kurus jāapliek ar kārtīgu ievedmuitu, lai, piedodiet, nečakarētu godīgu konkurenci? Kā gan šī Ķīnā ražotā, godīgu konkurenci graujošā Tukuma Venēra saskanēs ar Eiropas Savienības vērtībām? Un, ja nopietni, vai Tukuma novada māksliniekiem ir bijusi iespēja paust savas idejas Brīvības laukuma noformēšanai? Varbūt tieši viņiem būtu sakāms savs vārds par to, kādam vajadzētu izskatīties mūsu pilsētas simbolam, uz kuru ilgus, ilgus gadus nāksies raudzīties gan mums, gan mūsu viesiem?