Šīs slejas tēmu rosināja mūsu redakcijas labi domātā vēlme atgādināt sev un citiem, ka ziemas spelgonī ir jābūt ļoti uzmanīgiem gan pret sevi, gan līdzcilvēkiem – jābūt īpaši redzīgiem, lai neatstātu kādu apmulsušu vai nelaimē nonākušu cilvēku vienu tumšajā diennakts laikā uz ielas, jāpamana nepietiekami apģērbti veci ļaudis, bērni bez cepurēm un cimdiņiem, jā, arī tie, kas grāvī pakrituši... Par tiem pēdējiem skaidrs, – jāzvana municipāļiem. Bet kā ar tiem, kas palikuši bez pajumtes, naudas, nokavējuši savu autobusu, pēdējo vilcienu?... Mums taču ir patversme! Par to šādā laikā vienmēr cenšamies atgādināt, paši telefona numuru pierakstīt... Un ar to arī sākās – tas nekur nebija atrodams, tikai pēc mūsu pastiprinātas intereses numurs beidzot parādījās domes mājas lapā. Par to, cik grūti klājās mūsu žurnālistam, kas devās iepazīsties ar patversmes piedāvājumu klātienē, varat izlasīt šī numura 5. lappusē...

Bet sestdien, gaidot radinieku dzelzceļa stacijā, lai pēc darba Rīgā aizvestu viņu līdz pilsētai tuvam pagastam, pamanīju kādu samulsušu apmēram 20-25 gadus jaunu puisi, kas acīmredzami nosalis meta loku pēc loka pa autoostas un stacijas laukumu, pieejot te pie vienas, te otras automašīnas, līdz saguma uz kāda no soliņiem autobusa pieturā... Izrādās, viņš par pēdējo naudu bija iegādājies autobusa biļeti, bet autobuss... Mūsu aptaujātā autoostas darbiniece kaut kā nemācēja pateikt, ”vai nu ir ātrāk aizbraucis, vai nemaz nebūs...” Nākošais, kas arī pēdējais, varbūt varētu būt pēc stundas... Bet ārā -15, un puisim arī naudas vairs nav. Piedāvājāmies aizvest uz patversmi, bet viņš šādu iespēju kategoriski noraidīja – ir jātiek uz darbiņu. Tas esot pie lopiņiem, ļoti jau patīkot un vispār esot ļoti labi, jo esot siltumā un arī ēst iedodot. Jā, alga arī esot – 5 eiro dienā... Nu ja, tāpēc arī pamatā jāstaigā kājām. No Tukuma līdz darbiņam... – parēķinājām, – 15 km... Nosalis, bez cimdiem? Tumsā gar šosejas malu? Diez vai būtu aizgājis...

Dzīve apmetusi loku, un atkal esam tur, kur esam. Šo šablonam līdzīgo izteikumu pavisam negaidīti nākas lietot, domājot par tādu veselīgu jeb, kā tagad ārēja apdraudējuma apstākļos pierasts teikt, noturīgu valsti un sabiedrību diemžēl nākas lietot, spriežot par... tās sociāli neaizsargātāko daļu. Arī par atbalstu tiem, kas nonākuši nelaimē, ko piemeklējušas kādas lielākas vai mazākas veselības ķibeles, kas ir vientuļi, veci, nespējīgi, kam ir atkarības problēmas, kas ir mazturīgi, trūcīgi... Arvienvārdsakot, par tiem, kuru vietā, lai cik tas varbūt dažam šobrīd izklausās absurdi, kādā dzīves brīdī varam nonākt ikviens. Atliek tik piedzimt ne tajā ģimenē, nonākt ne tajos apstākļos, saslimt, zaudēt darba spējas... Var vienkārši nepaveikties un dzīve apmest tā-ā-dus kūleņus! Ne velti taču ir teiciens, ka no slimības un nabadzības neviens nav pasargāts... Un pat pa kaktiem nerēķinot, pavisam oficiāli, mūsu valstī ir 38 000 trūcīgu cilvēku. Tie ir ļaudis, kam pēc šī gada nosacījumiem iztikai mēnesī nesanāk vairāk par 425 eiro... Pamēģiniet iztikt! Un vēl jau ir daudz vairāk to, kas šo statusu un attiecīgi iespējamo papildu atbalstu nedabū, kas paliek mazāk atbalstāmo jeb maznodrošināto kārtā. Šajā gadījumā pietiek vien ar to, ja, piemēram, pie pensijas indeksācijas rezultātā ”piemetas” latiņi pieci un mēneša ienākumi sasniedz... izšķirīgo 430 eiro robežu... 

Jā, gan uzņēmēji saka, gan arī pašvaldībā dzirdēts, ka mēs sociālajai palīdzībai tērējam ļoti daudz – ap 13 miljoniem eiro. Daudz? Nu, kā uz to skatās. Tas ir aptuveni 12% no novada budžeta. Bet... lielākoties jau tā ir nauda par ēkām, darbinieku algām, projektiem, līdzfinansējumiem, ne ”pabalstiem”, par ko satraucas uzņēmēji. Bet... lai nu paliek aprēķini, par tiem šodien, 27. janvārī, sarunā redakcijā vaicāsim novada Sociālā dienesta vadītājai Inai Balgalvei. 

Tās lielākās bažas par to, ka joprojām esam gana nedroša, gana nestabila sabiedrība, jo, pat demogrāfijas bedrē esot, joprojām vīzdegunīgi dalāmies mūsos un – ”tajos”, tā īsti nespējot parūpēties par savu vājāko posmu... 

Nu kāda te drošība, ja apzinies, – kas ne tā (tfu, tfu, tfu!), – un pats jau esi vājais un visnotaļ liekais posms?...