Runā, par ko nerunādams, domā, par ko nedomādams, brīžos, kad kādam atbildīgo ļaužu lēmumam valstī un nu arī pašvaldībās nav īsti loģiska pamatojuma (vai arī tas ir pretrunu pilns, vai arī īstais iemesls tiek tīši slēpts), nu ir atrasts tāds pamatīgs plāksteris – “politisks”. Ar vārdu ”politisks” tiek izskaidrots viss. Dīvaina budžeta sadale, jaunu amatu vietu izveide, pēkšņas iniciatīvas – tas viss gluži kā trusīši no burvju mākslinieku cepures tiek vilkts ārā vēl un vēl, un vēl. Un visam viens un tas pats vārds – Politisks. Tāda kā jau padomijas laikos apgūta divkosības spēle. Mainās ”varas”, bet spēlīte tā pati vecā. Gribu sev pielikt pie algas – veicu ”politisku izlīdzinājumu starp atalgojuma pakāpēm”. Vienam nogriežu, citam iedodu finansējumu, īsti negribas teikt, kāpēc, – politisks lēmums. Ielieku amatā it kā ne visai krietnu, ne īsti zinošu cilvēku – politisks lēmums! Bet, kad tā paskatās, tad – kāda tur politika?! Visa politika ar dažām parunām skaidrojama: ”Savs krekls tuvāks”, ”Vārna vārnai aci neknābs” vai arī jaunāku laiku izteikums: ”Kā gribēsim, tā darīsim!”

Nu sakiet, piemēram, vai tāda partiju kopa kā ZZS jeb Zaļo zemnieku savienība tiešām kaut mirkli ir domājusi par līdzsvarotu lauku, to vides attīstību, par iespēju laukos dzīvot kuplām un latviskās dzīvesziņas vērtības cienošām ģimenēm? Par ilgtspējīgas vides saglabāšanu latviešiem, Latvijas tautai?! Nu taču nē! Visa saimniekošana, visa atbalsta politika no pirmās dienas ciešā sadarbībā ar tautpartijiešiem (vēlāk arī ar šleseristu Lablatviju) bija veltīta… pašu labumam un tā palielināšanai. Lielsaimniecību attīstībai, tam, lai no laukiem izskaustu cilvēkus, lai ģimenēm ar bērniem tur vienkārši nebūtu ko darīt. Nu ko laukos darīt, ja nav zemes, ceļu, kaut sākumskolas? Paskatieties, kas ir lielāko zemes īpašnieku sarakstā, kas ir attiecīgi lielākie subsīdiju saņēmēji. Jā, viņu vidū daudzi partijas līderi… Interesanti, bet arī lielāko Latvijas dabas vērtību postītāju – aicinātāju uz papildu meža ciršana apjomu palielinājumu, Eiropā aizsargājamo lūšu un vilku šaušanas mudinātāju – vidū ir daudz šīs partijas pārstāvju… Un kam piederēs Latvijas valsts, ja pie tās vērtīgākā uzņēmuma «Latvenergo» vadības ķersies apšaubāmas reputācijas cilvēki, cilvēks, kam nav un arī nebūs pielaides valsts noslēpumam?…

Tā varētu sūkstīties vēl un vēl, bet es tomēr esmu cerīgs cilvēks. Ticu, ka politiķu vidū ir arī godprātīgi, krietni un par savu tautu un valsti domājoši cilvēki. Ticu, ka vismaz daži no tiem, kas vēl nav gatavi stāties pretī ”vispār pieņemtajai politiskajai” praksei, tomēr saņemsies un kļūs par īstiem valstsvīriem un sievām. Un, iespējams, viņu ātrākai izaugsmei varētu noderēt kāda no mūsu Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes atziņām. Manuprāt, joprojām ļoti aktuālas ir, piemēram, šīs: “Politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. [..] Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.”; “Latvijas valsts stāv par visu augstāk. Nekādas atsevišķas grupu intereses nevar būt, bet tikai vispārējas intereses. Visām vajag padoties zem vienas pašas brīvas Latvijas”; “Darbinieki, sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs!”