No vienkārša cilvēka viedokļa šķiet, ka dzīvot kļūst aizvien sarežģītāk. Agrāk, ja piemeklēja nelaime, palīgā saucām ātro palīdzību – cilvēki uz to paļāvās un palīdzību arī sagaidīja, neinteresējoties, kā tiek sadalītas ietekmes sfēras, palīdzības sniegšanai piešķirtās naudas summas un tamlīdzīgi.
Nu viss ir mainījies. Esam pārdzīvojuši mazo slimnīcu slēgšanas vilni un sabiedrības protesta aktivitātes, aizstāvot savu slimnīcu Bauskā. Zinām, ka bijušo slimnīcu vietā izveidoja traumpunktus. Pieredzējām sabiedrības iebildumus un aizstāvību vietējām ātrās palīdzības brigādēm, piemēram, Jūrmalā, lai dienests netiktu centralizēts. Bet neatliekamo medicīnisku palīdzību vienalga centralizēja.
Bet tagad, izrādās, ir tāds Veselības ministrijas apstiprināts plāns, kurš uzliek par pienākumu dispečeram noteikt, uz kurieni slimnieks vedams. Tikai šajā plānā nav iekļauti mazie traumpunkti, kas ir tuvāk katra pacienta mājām un kuru izmaksas par palīdzības sniegšanu ir mazākas. Tiem pabrauc garām, lai gan slimniekam jāuzliek tikai pāris šuves. Un tad nu izveidojas šāda situācija – tālākajā slimnīcā (nevis tuvējā traumpunktā) pacientam ieģipsē kāju, un viņam pašam jāmeklē transports, lai pēc tam nokļūtu mājās. Ja viņš izmantos neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu, jāmaksā Ls 28,21, un arī tad tā vēl būšot liela pretimnākšana… Bet no 1. oktobra kārtība tāda – ja cilvēks pēc nelaimes gadījuma lūdz viņu vest uz traumpunku, viņam par šo pakalpojumu jāmaksā pašam vai pie ārsta jānokļūst saviem spēkiem. Bet kā tiksi uz traumpunktu no tālām lauku mājām?!
Lai šo problēmu risinātu, Bauskas un Ludzas slimnīca plāno taumpunktam piesaistīt savas ātras palīdzības mašīnas ar mediķiem. Jo – kā citādi savējiem palīdzēsi? Bet ko valsts? Cīņā par pacientu, nevis taupa savus un pacienta līdzekļus, bet tieši otrādi – ar nesaprotamiem likumiem un noteikumiem tos izšķērdē. Tajā pat laikā cilvēki atzīstas, ka viņi baidās saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo nezina, vai spēs par to samaksāt un galu galā – uz kurieni viņus aizvedīs.