Vakaros mēdzu paskatīties žurnālista Aivja Ceriņa vadīto «Preses klubu» kanālā TV24, kur sabiedrībā pazīstami cilvēki (žurnālisti, politiķi, ārsti, mākslinieki, sportisti utt.) lūgti izteikt savu viedokli par aizvadītās dienas aktualitātēm. Lielākoties uzaicinātie viesi ir tādi, kuriem pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Taču gadās arī citādi. Vienreiz bija ieradies Raimonds Pauls. Nu, smagi cienījamajam maestro gāja ar izteikšanos, bet kodolīgās replikas gan trāpīja kā naglai uz galvas. Viņš nebūt nav vienīgais, kam raita runa sagādā grūtības. No kompānijas «Kantar TNS» nesen aptaujātajiem 900 respondentiem tikai 11% publisku uzstāšanos uztver vēsā mierā, vienam otram šī nodarbe arīdzan patīk, kamēr 2/3 atzinuši, ka runāšana auditorijas priekšā viņos raisa pamatīgu satraukumu, pat paniku. Līdzās nespējai tikt galā ar savām sajūtām pie vainas noteikti ir neprasme domas ietērpt vārdos. Ar laiku un pieredzi, protams, stress mazinās, un arī valodu katrs var izkopt.

Runas mākai visos laikos bijusi liela nozīme. Piemēram, Senajā Grieķijā ļaudis jūsmoja par Īsokrata oratora spējām. Viņš pats gan publiski neuzstājās, vien rakstīja runas. Toties tās bija tik ietekmīgas, ka Īsokratu atdarināt centās visi vēlākie antīkās pasaules oratori. Šķiet, kādus īpašus oratoru kursus izgājuši arī  mūsu politiķi. Viņu runas ir izturētas vienotā stilā, tām ir līdzīga teikumu uzbūve un darbības vārdu, to izteiksmes un laiku izvēle, atkārtojas pat epiteti. Rūpīgi ir izstrādāta prasme runāt, neko nepasakot, un atbildēt, veikli aizvirzoties no jautājuma būtības. Tad nu klausītāja uzdevums ir izlobīt, kas teiktajā īsti pateikts.

Lielāko uzplaukumu daiļrunāšana piedzīvo priekšvēlēšanu nedēļās. Tad noris tādas kā sacensības un vārdu kaujas, kurās rūdās jaunie iespējamie deputāti, mācoties no atkārtoti iespējamajiem. Nākotnes vīziju gaišo starojumu bojā vienīgi žurnālistu neatlaidīgā urķēšanās un viltīgi izmestās jautājumu cilpas. Ne tik veiklam atbildētājam tajās viegli iekrist un grūti izķepuroties.

Tas viss notiek vēlētāju dēļ, kuriem vienu dienu četros gados dota iespēja izbaudīt varu, rāmu prātu apsverot un izvēloties, kā rokās turpmāk savā pašvaldībā nodot varu lemt par viņiem. Tikai pirms tam jāatceras, ka tie lielākie runātāji un solītāji ne vienmēr ir arī lielākie darītāji.